— Nūja, ka dzelzi.
— Vai tu zini, ka žurkas nespēj tādu dzelzi ne pakustināt, kur nu vēl aizvilkt.
— Varbūt tur bija vairākas žurkas?
— Nemels niekus! Tā droši vien bija divkājaina žurka, kas aiznesa jūsu kapājamo dzelzi, tāpat kā tā, kas norāva Kīram no zābakiem kņopes.
— Nezinu, — Totss paraustīja plecus.
— Bet es zinu, — atbildēja ķesteris. — K.ir, atnes šurp zābakus!
Kīrs atnesa. Ķesteris tos nopētīja ar lietpratēja acīm.
— Kur tavi zābaki stāvēja?
— Pagultē.
— Tā. Vai no rīta, kad tu gribēji apaut kājas, vai tad arī tie atradās turpat? Apdomā labi.
— Jā . . . ak jā . . . tie bija tā kā vairāk aizbīdīti uz gultas galu, uz pagalvja pusi.
— Ahā! Kas tev gu] pagalvja pusē?
— Visaks guļ, — Totss pasteidzās atbildēt.
Ķesteris nopētīja runātāju no galvas līdz kājām, taču
Totsa izskats un uzvedība nemodināja ne mazākās aizdomas.
— Visaks … Kas vēl?
— Visaks, tad Kerels un pēc tam Totss.
— Jā, un tikai pēc tam es, — noteica Totss un ieklepojās.
— Tā. Vai tu gadījumā nedzirdēji, ka nakti kāds staigātu gar tavu gultu?
— Nē.
— Kurš bija tas zens, kas pirmais tev kaut ko jautāja, kā tev klājas, vai ko tamlīdzīgu?
— Neviens neko nejautāja.
— Kurš pirmais pienāca pie tevis, kad tu pateici, ka norautas pogas?
— Totss.
— Tā. Ko viņš teica?
— Teica, lai mēģinot kaut kā iztikt, lai neraudot un tūlīt neskrienot sūdzēties.
— Tots, vai tu tā teici?
— Teicu gan. Teicu, ka tāda nieka dēļ nav vērts raudāt.
— Un vai tu neteici ari, ka Kīram neklājas sūdzēties?
— Jā-ā, to arī.
— Kāpēc tu to teici?
— Tāpat vien … domāju, ka nebūtu smuki tūlīt skriet sūdzēties.
— Sita gan! Tātad tu domāji, ka nav glīti tūlīt skriet sūdzēties?
Kad viss bija skaidrs un vainīgais atrasts, ķesteris vienmēr kļuva nikns un zaudēja pacietību. Taču šis bija ļoti sarežģīts gadījums, ko vajadzēja atrisināt aukstasinīgi, un tāpēc viņš par katru cenu tiecās saglabāt mieru. Viņš nolika lūgšanu grāmatu pie malas, nospodrināja brilles un pamāja zēniem.
— Iesim uz guļamistabu.
Zēni gāja. Viens no pirmajiem, kā īsts Napoleons, soļoja Totss jeb Kentukijas Lauva, kā viņu šeit mēdza dēvēt.
Ķesteris jautāja:
— Saki, Tots, kopš kura laika tu neej vairs uz mājām, bet pārnakšņo skolā?
— Es, vai … šodien pārgulēju pirmo nakti. Vakar atveda gultu.
— Ahā! Un kāpēc tu gribi gulēt skolā?
— Mājas tālu. Tāpēc!
— Jā, viņš palika te un visu vakaru svaidījās ar drēbēm, neļāva ne acu aizvērt, — žēlojās Visaks.
— Vai tu dzirdi, ko Visaks saka? Tu visu vakaru esot mētājies ar drēbēm un neļāvis citiem gulēt. Vai tu paliki šeit blēņoties?
Bargs skatiens uzdūra Totsu kā uz iesma.
— Visaks melo. Visaks pats nogrieza pogas un tagad grib mani apmelot. Visaks atrodas vistuvāk gultai.
Tas Visakam bija par daudz. Viņš tūlīt apraudājās un teica, ka iešot uz mājām un sūdzēšot mātei, ka Totss viņu turot par zagli. Ķesteris satvēra viņu aiz svārkiem un teica, lai stāvot mierā.
— Kā tu uzdrošinies apgalvot, Tots, ka to paņēmis Visaks, ka Visaks ir zaglis?
— Kas tad cits to būtu ņēmis? Viņš paņēma. Viņa māte jau arī pārtiekot tikai no …
— Klusu! Ej nostājies pie krāsns… Un sargies iepīkstēties, pirms es tev ko jautāju. Bezkauņa, kas tev sastāstījis tādas muļķības?
— Nu, tā jau visi runā.
— Savaldi muti!
Ķesteris gan turēja aizdomās kādu mums zināmu
personu, bet, tā kā uz aizdomu pamata nevienu nevar notiesāt un izslēgt no skolas, tad viņš turpināja nopratināšanu.
— Kurš no jums vakar visilgāk palika nomodā?
— Biju jau iemidzis, kad Totss man iesvieda ar zābaku pa muguru. Aiz sāpēm pamodos, — atbildēja Visaks.
— Meli! — kāds atsaucās no krāsns puses.
— Klusu, Tots, vai es tevi tūlīt aiztriekšu uz mājām! Labi, tātad tu jau gulēji, kad viņš svieda. Vai tu pēc tam drīz iemigi?
— Jā.
— Vispirms izraudājies un pec tam aizmigi.
— Jā.
— Es jau gulēju, kad Totss nelabā balsī iekliedzās, ārā esot izcēlies ugunsgrēks, — stāstīja Kerds. — Piegāju vēl pie loga paskatīties, bet nekā neredzēju. Totss gultā smējās un gribēja mūs nosmacēt.
— Kerds melo. Es biju cieši aizmidzis un jau krācu, kad viņš vēl svilpoja, — skanēja atbilde no krāsns puses.
— Klusu! Un tomēr. Ja tu gulēji un krāci, kā tad tu varēji dzirdēt Kerda svilpošanu?
— Miegā.
— Ahā, tātad miegā!
— Re, poga! — tajā pašā mirklī iesaucās kāds no zēniem. Visi paskatījās, pat Totss iznāca no kakta. Tiešām, netālu no sienas, zem palodzes, zvīļoja maza, melna podziņa. Kīrs to atzina par savu. Zēni sāka meklēt pagultēs. Pie loga atrada vēl vienu pogu, un, kad viens zēns kaktā nejauši uzkāpa uz satrunējuša grīdas dēļa, tas izcēlās un apakšā kļuva redzama vesela kaudzīte melnu pogu.
Zādzība gan tika atklāta, bet zaglis netika notverts. Tomēr uz nabaga Totsu gūlās smaga aizdomu ēna.
Ja ķesterim laimētos atrast kaut sīkāko pierādījumu, kas apstiprinātu viņa aizdomas, Totss tenteriski izlidotu no skolas. Bet, tā kā pierādījumu nebija, tad Totss vēl joprojām palika skolā.
Vēlāk Totss sacīja:
— Vai es neteicu, ka žurkas. Cilvēks tadas blēņas nedarīs.
Ja vēl kāds šaubījās un jautāja, kā gan žurkas varot noraut pogu, viņš paskaidroja, ka žurkas pabāžot zābaku zem ķepas un noraujot pogu kā nieku.
Viņš varēja stāstīt ko gribēdams, bet visi raudzījās uz viņu ar aizdomām, it kā gribētu sacīt: gan jau tu pats nogriezi.