Pēc brīža kaujas laukā atkal atgriezās mācītājmuižas zēni kopā ar palīgskolotāju. Pēdējais bija redzējis cīņas nobeigumu un# steidzies uz notikuma vietu, jo zēni bēgdami viņu gandrīz nogāza gar zemi. Viņš bija labsirdīgs cilvēks un gribēja zēnus samierināt, lai šis notikums nekļūtu zināms Paunveres skolotājam un ķesterim, jo saprata, ka tādā gadījumā zēni tiks bargi sodīti. Kad noskaidrojās, ka strīdu uzsācis Tenisons, viņš tam pavēlēja lūgt zēniem piedošanu.
Tenisons klusēja.
Jaunais skolotājs runāja mierīgi, tēvišķīgi un centās puisi pārliecināt, ka lūgt piedošanu nav nekāds kauns, taču šīm pūlēm nebija panākumu. Ne skaņu viņš neizdabūja pār Tenisona lūpām. Jaunais skolotājs sadusmojās. Šāda stūrgalvība un iecirtība jau bija velns zina kas. Saruna ieilga, atnāca ķesteris.
Nemaz nepūlēdamies noskaidrot kautiņa īsto iemeslu, viņš kopā ar palīgskolotāju uzstāja, ka Tenisonam jālūdz piedošana.
Pārējos zēnus viņš pat neievēroja, it kā tie nekā nebūtu nodarījuši, vienīgais vaininieks, pēc viņu abu domām, bija Tenisons. Ja viņš izlūgtos piedošanu, viss būtu kārtībā.
Ķesteris kaunējās no jaunā skolotāja un neuzdrošinājās lamāties, kā parasts. Rājiena vietā Tenisonam nācās noklausīties desmit aršīnas garu pamācību. Beidzis sprediķi, ķesteris nešaubījās, ka viņa lielās pūles piespiedīs stūrgalvīgo zēnu atvērt muti. Bet viņš kļūdījās. Puisis stāvēja nodurtām acīm, aizvien vairāk ierāvās sevī un nesāka pat raudāt, kas tiesātājus sakaitināja vēl vairāk.
— Tu esi visstulbākais cilvēkbērns pasaulē, — uzbrēca ķesteris, redzēdams, ka viņam nav pār šo zēnu nekādas varas.
— Jā, arī es visā savā mūžā neesmu tādu redzējis,— piekrita jaunais skolotājs. — Parasti viņi runā, taisnojas, vaino citus, melo, bet šis ir mēms kā zivs.
Viss beidzās ar to, ka zēniem, kā vieniem, tā otriem, pavēlēja iet uz mājām. Tenisons palika viens. Viņam uzlika sodu: veselu nedēļu pēc mācībām sēdēt vienu stundu skolā un izmācīties no galvas četrus pantiņus no dziesmu grāmatas. Dziesmas apsolījās izmeklēt pats ķesteris.
Arī tas nelīdzēja: Tenisons palika tāds, kāds viņš bija.
diezgan pagrūta galva un kas visu apguva samērā gausi, drauga klātbūtnē iemācījās manāmi ātrāk ' nekā vienatnē. Kad Tenisons jau kaut cik bija iekalis uzdoto, Arnis viņu pārklaušināja, un, ja izrādījās, ka padarītais apmierina, Tenisons gāja atbildēt.
Sestdienas pēcpusdienā, kad viņi abi bija klasē un mācījās, Arnis ievēroja, ka draugs izturas savādāk nekā parasti. Šodien Tenisons nespēja atcerēties neko. Viņš varēja mācīties, cik gribēja, bet, kad gāja atbildēt, nekādi netika tālāk par pirmo rindiņu. Arnis ieteica viņam saņemties, tad nosēdās blakussolā un sāka risināt mājas uzdevumus. Šad un tad viņš paslepus uzlūkoja draugu un redzēja, ka Tenisons gan platām acīm skatījās grāmatā, bet domās bija aizklīdis diezin kur. Laiku pa laikam viņš noslēpumaini pamāja ar galvu, skatījās laukā pa logu vai grauza zīmuli. Beidzot, kad stunda jau bija pagājusi, Arnis vēl pēdējo reizi izmisīgi mēģināja viņu glābt. Viņš paņēma dziesmu grāmatu, teica vārdus priekšā un pavēlēja Tenisonam atkārtot.
— Padomā taču par vārdiem, ko tu izrunā.
Tenisons atkal gāja atbildēt, bet, kā jau Arnis paredzēja, viņš ne tālu netika ar savu uzdevumu galā. Ķesteris pavēlēja visu atsākt no jauna.
Arnis arī šoreiz gribēja viņam palīdzēt, bet Tenisons atteicās.
10.Kad Arnis redzēja, cik smags trieciens ķēris draugu,
Kad Arnis redzēja, cik smags trieciens ķēris draugu, viņš nolēma to atbalstīt. Arī viņš palika pēc stundām skolā un palīdzēja Tenisonam iemācīties dziesmas. Tenisons, kam bija
— Lai nu paliek, pamēģināšu pats. Ej vien mājās, gan jau es kaut kā tikšu galā.
— Nē, tu netiksi galā. Saki — kas tev šodien kait?
— Nekas nekait, gan iemācīšos.
Arnis sirsnīgi atvadījās no drauga un aizgāja. Viņš nojauta, ka skolas biedram šodien ir padomā pavisam kas cits nekā svētās dziesmas, bet viņš negribēja to iztaujāt.
Un Tenisona galvā tik tiešām nobrieda liels, svarīgs nodoms.
Pirmdienas rītā, tieši krievu valodas stundā, klasē ienāca mācītājs. Viņš pasauca skolotāju sāņus un brītiņu ar to sarunājās. Skolotājs pavēlēja Tenisonam ierasties ķestera «galā», kur tagad uzkavējās arī mācītājs. Tenisons gāja. Kas tur īsti notika, par to neviens no skolniekiem nekā tuvāka neuzzināja, bet, kad Tenisons ienāca atkal klasē, Visaks zināja stāstīt, ka Tenisons nogremdējis upē mācītājmuižas jaunkungu plostu. Kā viņš to bija uzzinājis, tas palika noslēpums.
Arnis izbijās. Viņš sāka bažīties par savu draugu. Brīvstundā viņš apturēja Tenisonu un jautāja:
— Ko viņi no tevis gribēja?
Tenisons sākumā visādi izlocījās, bet pašās beigās tomēr atzinās, ka mācītājs viņu apvainojot plosta no- gremdēšanā.
— Plosta nogremdēšanā? Vai patiešām plosts atrodas upes dzelmē?
— Tā jau viņi saka … es nezinu. — Arnis cieši uzlūkoja Tenisonu. Drauga seja bija pavisam mierīga, tikai vaigi bija manāmi pietvīkuši un ausis kvēloja kā magones.
— Nesaprotu — kāpēc viņi apvaino?