— Kā lai es zinu. Muižas ķēkša esot teikusi, ka redzējusi mani upmalā.
— Tīrās pasakas. Tik milzīgs, smags plosts, kas tādu var nogremdēt. Kā tu domā?
— Nekā nezinu.
— Baļķi tik lieli un resni, ka tīri bail. Tos jau cilvēks nevar ne pakustināt. Reiz mēģināju iestumt ūdenī, bet kur nu, nekust no vietas.
Tenisons neatbildēja. Viņš kaut ko domāja. Beidzot, kad Arnis jau grasījās aiziet, apturēja viņu un teica:
— Ja viņi tev ko jauta, tad saki, ka mes kopa aizgājām uz mājām.
— Vai tu aizgāji drīz pēc manis?
— Protams.
— Labi, teikšu. Bet kam tas tev vajadzīgs?
— Redzi . . . tāpat vien. Citādi vēl sāks muldēt, ka es esmu nogremdējis plostu. Saki viņiem, ka mēs pie upes vispār nebijām un ka no skolas aizgājām kopā.
Sī brīvstunda ievilkās garāka nekā parasti. Skolotājs vienmēr ieradās pēc piecām vai desmit minūtēm. Šoreiz jau bija pagājusi ceturtdaļstunda, bet viņš vēl nerādījās. Beidzot klasē ienāca trīs vīri: skolotājs, ķesteris un mācītājs. Ķesterim bija tieši tāda seja, it kā viņš tikko būtu iznācis no pirts. Mācītājs likās dusmīgs, skolotājs — kā parasts.
— Tenison, panāc šurp, — ķesteris aicināja.
Tenisons iznāca no sola un piegāja pie katedras. .
- — Saki, Tenison, — vai tu nogremdēji jaunkungu plostu? Saki taisnību!
— Nē. Nenogremdēju.
— Vai tu sestdienas pēcpusdienā biji te viens vai bija vēl arī citi?
— Tali arī bija.
— Ak Tali ari bija? Ko tu te darīji, Tali?
— Es … es palīdzēju Tenisonam mācīties dziesmas, es viņu pārklaušināju.
Mācītājs brīnījās. Viņš apjautājās ķesterim, kas tās par dziesmām, un pēc tam piegāja pie Arņa.
— Mīļais bērns, — viņš teica, — kāpēc tu gribēji Tenisonam palīdzēt?
— Es . .. Viņš pats netiek galā. Kad es viņu pārklaušinu, tad veicas daudz labāk.
— Tā, tā. Vai tu esi Tenisona draugs?
— Jā.
— Bet saki, ja tu palīdzēji viņam mācīties, tad jau arī tu pats atceries kādu no šīm dziesmām. Vai tu nevārētu vienu mums noskaitīt? To dziesmu, ko tu sestdien palīdzēji Tenisonam iemācīties.
— Varu gan.
— Noskaiti!
Arnis skaitīja:
Pie rokas ņetn un vadi. Kungs, mani pats. Drīz beigsies mūža gadi, — Un gaišs būs skats …
Viņš nekļūdīgi noskaitīja visus četrus pantus. Mācītājs jutās ļoti apmierināts un noglāstīja Arņa galvu.
— Tu esi krietns zēns, Tali. Saki — vai Tenisons pēc tam, kad jūs te abi bijāt mācījušies, vai viņš pēc tam negāja uz upmalu pastaigāties?
— Nē. Mēs visu laiku bijām kopā.
— Vai jūs aizgājāt uz mājām reizē jeb Tenisons vēl palika?
Līdz šim Arnis bija atbildējis droši un nestomīda- mies. Bet tagad, kad bija jāmelo, viņš pēkšņi nosarka..
— Viņš nepalika. Mēs aizgājām reizē.
— Tā, tā. Sēsties, mans bērns.
Ķesteris atkal pievērsās Tenisonam. Viņš to tincināja un pratināja bez apstājas un uzdeva vienu jautājumu āķigāku par otru.
Skolotājs, kurš pa to laiku klusēdams šķirstīja kādu grāmatu, beidzot iebilda, ka te kaut kas neesot kārtībā, tik mazs zēns nekādā gadījumā nevarot izkustināt tādu milzīgu plostu. Mācītājs un ķesteris viņam piekrita. Bet atradās kāds cilvēks, kas to visu apstrīdēja, — mācītāja virēja. Galu galā virēju atsauca uz skolu un viņa sastapās aci pret aci ar Tenisonu.
— Saki, Līze, — vai tas ir tas puika, ko tu sestdien pēcpusdienā redzēji upmalā?
— Tas pats.
— Bet viņš noliedza, ka esot bijis upmalā. Arī Tali apliecina to pašu. Viņi esot aizgājuši no skolas reizē.
— Nezinu, bet viņš tur tomēr bija. Ja neticat, pajautājiet Liblem. Jādomā, ka viņu būs pamanījis arī Lible.
— Lible? Kur viņš bija?
— Arī Lible vēlāk atnāca uz upmalu.
— Vai plosts vēl bija savā vietā, kad tu redzēji upmalā Tenisonu?
— To es nezinu. Neesmu jūsu plosta sargs. Viņi jau braukā krustām šķērsām pa visu upi, un dažreiz plosts tiek pamests pie paša Dzirnezera. Nē, par plostu neatceros.
— Kurā vietā tu redzēji Tenisonu?
— Pie dambja, Dzirnezera pusē.
— Hm! Bet plostam vajadzēja atrasties aiz dambja … Ko tas Lible tur darīja?
— Lible solījās pagriezt straumi pret kalnu, sak, varēšot papriecāties, kā dzirnavas apstāsies.
— Tas Lible ir viens ļoti slikts cilvēks. Vai viņš pēc tam vēl palika upmalā?
— Jā.
Vireju atlaida uz mājām. Ķesterim, izdzirdot Libles vārdu, iešāvās prātā kāda jauna doma. Sākumā viņš neuzdrošinājās par to ne ieminēties, bet, redzēdams draudzes gana sašutušo un bezcerības pārņemto seju, ķesteris nenocietās un uzticēja noslēpumu mācītājam. Brītiņu abi sarunājās vācu valodā. Skolotājs joprojām šķirstīja grāmatu. Viņš bija neapmierināts, ka vēstures stunda pagājusi, nopratinot skolēnus.
11.Kādu dienu, sarunājoties ar ķesteri
Kādu dienu, sarunājoties ar ķesteri, Sāres saimnieks bija ieminejies, ka arī viņa dēls jau esot sācis cilāt pudeli. Pēc tam viņš izstāstīja, kā tie abi ar Libli mežā dzēruši un kā saimes ļaudis tos meklējuši. Ķesteris smējās tā, ka apaļais vēders drebēja, bet nākamajā dienā tomēr pārmeta Arnim, ka viņš esot sācis dzert.
Tas nu būtu tīrais nieks, to visu varētu uzņemt kā joku, bet, kad ķesteris pāris dienu vēlāk gribēja Sārēs aizņemties naudu un tēvs aizdevumu atteica, tad to tūlīt dabūja manīt viņa dēls. Ķesteris sāka Arni ienīst. Viņš katru dienu tincināja zēnu:
— Nu, Tāli, tu droši vien atkal iemeti?