— Arni, kur tu skrej. Pagaidi! — sauca skolotājs un aši piecēlās. — Nāc atpakaļ … Nebaidies!
Bet Arnis vairs neklausījās. Viņš skrēja cik vien spēdams un ātri attālinājās. Samulsušais skolotājs palika viens.
12.Ceļā uz mājām Arnis Uzzināja pavisam dīvainus jaunumus
Ceļā uz mājām Arnis Uzzināja pavisam dīvainus jaunumus. Pie kapličas viņš panāca Libli, un Arnim par lielu pārsteigumu tas šodien bija gluži skaidrā.
viņš tūlīt uzrunāja arni:
— Jā, jā, Sāres saimniek, ilgi man vairs nebūs jāzvana. Iztiksiet bez manis. Ē, izēdis mani no zvaniķa vietas.
— Kas tad noticis? — brīnījās Arnis, slēpdams savu saraudāto seju.
— Jā, kas noticis . . . Velns gaišā dienas laikā sācis mēnesi darvot: es esot nogremdējis mācītājmuižas tīta- rēnu plostu. Tavu stulbumu: esot nogremdējis plostu upes atvarā. Tad jau es drīzāk nogremdētu pašu ķēķa Līzi nekā viņu plostu.
— Kā? Vai tad šie uzveļ vainu tev? Mācītājs bija atnācis uz skolu un visus nopratināja. Vēlāk viņi ar ķesteri esot nosprieduši, ka plostu nogremdējis Tenisons.
— Nūja, skolā mācītājs ir bijis, tas tiesa, tomēr Tenisons esot pierādījis, ka viņš nav vainīgs. Ķēķa Līze sestdienas pēcpusdienā esot redzējusi mani upmalā, un tagad visu šo jezgu uzveļ man.
— Vai tad viņi tev netic?
— Mācītājs jau ticētu, bet Strupais Juris lēkā no vienas kājas uz otru un ķērc kā vārna: «Lible vainīgs, Lible vainīgs! . . .»
— Kāpēc viņš tā dara?
— Ej nu sazini, kāpēc viņš tā dara. Grib tikt no manis vaļā. '
— Kāpēc?
— Draudziņ, tu vēl esi pārāk jauns un daudz ko nesaproti. Paaudzies mazliet, ja dzīvošu, gan jau kādreiz
pastāstīšu. Redzi, ja Visakam kāds saka: «Puika, sameklē savu tēvu!» — tad šis tēvs nav tālu jāmeklē. Vai saprati? Reiz ieminējos, sak, tā būšana ar Visaku ir tā un šitā, un tad paklīda valodas, ka es par ķesteri izplatot tukšas tenkas … Te tev nu bija … Ķesteris mani vairs neieredz ne acu galā. Jā, jā, neviens velns šai pasaulē necieš, ka viņam saka patiesību. Bet melo vien, melo, tad tik tu būsi vīrs! Tāpat ar to plostu: neesmu jau nekāds pienapuika, ka sākšu šitā izdarīties. Manis dēļ viņi var savu plostu kaut vai apzeltīt, arī tad es tam neķertos klāt. .. Vajadzēja tikai pateikt: nogremdēju— un viss! Viņš jau man tikpat netic, kas zina, uzslavētu vēl par goda vīru.
— Kāpēc tu vairs nezvanīsi?
— Kā tad tā, kāpēc? Tā paša plosta dēļ. Zinu jau, ko viņi domāja, sak, liedzies, cik gribi, vainīgs vien esi, tikai negribi atzīties. Sie mani vairs nepaturēs, tas ir kā āmen baznīcā. Tagad Strupais man pielicis baltus spārniņus kā balodītim, lai es varētu nolaisties no zvana torņa taisnā ceļā — bladāks! — kroga istabā iekšā vai kur citur. Es jau gan teicu, mīļie, izcelsim to plostu no dzelmes ārā, vienalga, ka tas tur nokļuvis, un atdosim zēniem, lai brauc. Turpmāk lai noliek pie plosta sargu un, kas vien tam tuvosies, — knaukš! — ar rungu pa pieri; bet šis tikai dīc savu:
«Noziegumam jānāk gaisma, noziegumam jānāk gaismā.»
Es atkal šim pretī:
«Izcelsim plostu no dzelmes, tad jau tas noziegums būs gaismā.» Bet kur nu! «Mums jāzina, kas to izdarījis!» It kā būtu noticis diezin kas. Būtu tur bijis krietns žūksnis naudas, tad varētu runāt, bet pāris satrunējušu sprunguļu dzelmē, tomēr šis kliedz, it kā būtu izcēlušies ūdensplūdi un šim laiva vēl netaisīta.
Arnim kļuva Libles žēl. Kaut gan viņš zināja, ka Lible ir iedzērājs un tirgoņa dvēsele, līdz šim tie abi bija sadzīvojuši gluži labi. Lible ar visām savām valodas dīvainībām izturējās pret viņu daudz draudzīgāk nekā pret citiem zēniem. Un tagad Libli gribēja atlaist, varbūt viņam būs jāaiziet kaut kur tālu tālu projām, un, kas zina, varbūt viņš, Arnis, to vairs nekad neredzēs. Jāaiziet — kāpēc? Plosta dēļ! Savādi jau bija ar šo plostu. Kas gan to nogremdēja? Nevarēja taču būt, ka Tenisons. Arī Lible ne, Tenisons bija Arņa draugs, un viņš tam noteikti visu izstāstītu. Bet Lible, ja arī ko būtu izdarījis, tūlīt atzītos.
— Nogremdēju — un viss. Zēni augām dienām braukāja ar plostu, domāju, iekritīs vēl sātani upē un noslīks. — Tā, skaļi un bravurīgi šķendēdamies, viņš mēdza izkratīt savu sirdi.
Arī Arņa tēvs bija reiz izteicies:
— Lai nu tas Lible būtu kāds būdams, bet šis cilvēks nekad nemelo.
Ja Lible kaut ko pārdeva tālāk, tas vienmēr godīgi atzinās, cik pats par to samaksājis. Kad citi viņam pārmeta peļņas kāri, viņš atbildēja:
_— Ko t' jūs īsti gribat, lai piemaksāju klāt, vai? Ne- jegas, vai tad ir redzēts tāds tirgotājs, kas tirgotos ar zaudējumiem! — Un tagad viņu gribēja atlaist, protams, vairāk gan viņa ietiepības nekā paša nozieguma dēļ, jo Kristjāns Lible bija savā laikā Paunveres mācītājmuižā pastrādājis dažu labu nedarbu, taču vienmēr izglābies ar veselu ādu, atzīdamies, ka viņš to darījis un darīs arī turpmāk, jo uzskata par vajadzīgu un nepieciešamu.
Pēc Arņa domām, to nebija darījis Lible, bet kāds cits. Tas droši vien bija briesmīgs ļaundaris. Un, ja tagad viņu atbrīvos no zvaniķa pienākumiem, tad vainīgs bija šis ļaunais cilvēks. Arnis teica:
— Ķesteris ir slikts cilvēks: kāpēc viņš tūlīt apvaino tevi? Arī mani neliek mierā. Ņirgājas augām dienām.
— Kāda viņam daļa gar tevi? — Lible jautāja.
— Pārmet, ka esot ar tevi mežā žūpojis. Katru dienu tincina:
«Nu, kad jūs ar Libli atkal būsiet pilni kā mārki?» Ari zēni mani izsmej …
Lible sadusmojās. Viņš dzēlīgi iesmējās:
— Ko tu padarīsi, Strupais Juris paliek Strupais Juris; pat bērnus vairs neliek mierā, kur nu vēl pieaugušos' Skat, stulbenis, uzbrūk puikam tāpēc, ka tas iebaudījis pāris pilienu sīva, it kā tā būtu slepkavība Vai dedzināšana, vai plosta nogremdēšana! Bet skatieš, kā šis