pats izdarās: Mežakaktu kristībās bija tā piesūcies, ka neapjēdza — rīts vai vakars. Kad sāka bērnu kristīt un knēvelim bija jāapslapina pierīte, muļķis — blākš! — apgāza visu ūdens bļodu un tieši mazulim uz galvas. Bērns brēca, sprauslāja un pilēja, it kā būtu nokristīts Paunveres upē. Citus izsmiet, jā, uz to viņš ir meistars. Kad šis atkal sāk tevi nerrot, tad tu, Sāres saimniek, savukārt apjautājies viņam, sak, paklau, Strupais Juri, kad mēs iesim uz Mežakaktiem kristībās? Tad sadzersim visi trĻs: Lible arī būs. Nu, vai tu pateiksi?
— Nē.
— Nūja, skaidrs, nesaki jau labāk nekā, es tikai tāpat pajokoju. Tas viss lai paliek starp mums, kaut gan tu nedrīksti ļaut sevi saliekt ragā. Ja redzi, ka tev ir taisnība, aizstāvies. No patiesības nav jābaidās. Kā Vīlan- des vīrs saka: «Taisnība ir taisnība, taisnību neviens nevar pārspēt.» Tā tas ir, jā .. . Un tagad vēl par to plostu: sacērt mani kaut gabalos, bet es neesmu nogremdējis to plostu, neesmu — un viss. Un, kad būšu sacirsts gabalos, tad arī mans mazā pirksta nadziņš vēl brēks: «Neesmu vainīgs, neesmu nogremdējis to sasodīto plostu, bet, ja tas vēl arī tagad stāvētu krastā, nudien, nogremdētu — un miers.» Redzi, tādas tās lietas, Sāres saimniek. Kad paaugsies, sapratīsi, ka viss nav zelts, kas spīd. Daža laba vīra pauri dievs ir noglaudījis gludu un spožu kā spoguli, bet nesāc tūlīt domāt, ka tur iekšā ir zelts.
Viņi iegāja Sāres pagalmā. Saimes ļaudis bija apkopuši lopus un patlaban devās no kūts uz istabu. Kad Lible viņiem īsumā pastāstīja par notikušo, Marija, Sāres kalpone, aiz izbailēm tik tikko neiekāpa samazgu spainī. Lible reiz dzērumā bija solījies viņu precēt, un meičai šis solījums bija tā iezīdies smadzenēs, ka viņa patiešam bija sākusi cerēt. Izdzirdusi, ka Liblem varbūt vajadzēs pārcelties citur, viņa tiešām nobijās. Lible, kurš tūdaļ to pamanīja, piebilda:
Te tev nu bija. Nobijies gan, ko? Un pati gribi vēl kļūt par zvaniķa sievu.
Marija nosarka, pārvilka ar netīro roku pār seju un atbildēja: .
— Vī dieniņ, ko nu vairs par to runāt! Būtu palicis zvaniķa amatā, tad cita lieta, bet tagad, pielūko, aizsūtīs tevi uz aplēģeri; tad varēsi sūkāt ķepu kā lācis ziemā. Pašam nebūs ne kripatiņas, ko likt uz zoba, ar ko tu uzturēsi sievu?
— Uja, brīnums! — Lible iesaucās. — Neba es vedīšu mājās sievu, lai to barotu. Lai sieva baro mani. Ja tu nestrādāsi, tad lien tik aizkrāsnē un skrubini mālus kā circenis.
— Apdomā, Kristjān, — kalps nenocietās, — tad jau tu drīz paliksi bez krāsns, ja liksi Marijai maizes vietā mālus ēst.
— Phē! Vai tad pasaulē ir tikai māla un ķieģeļu krāsnis, it kā es nevaretu nopirkt dzelzs krāsniņu, — Lible smējās.
— Mūsu Marija ēd arī dzelzi, — kalps atjokoja.
Marija, kurai Kristjāna vārdi «ja tu man nestrādāsi»
skanēja ausīs kā salda mūzika, atteica:
— Jā, jā, tikai neiedomājies, ka es strādāšu, bet tu dzersi un plītēsi.
Marijai par prieku Lible atbildēja:
— Skat, kāda! Nekas, ievēršu tev gredzenu nāsīs, tad tu man dancosi. Likšu pie zvanīšanas. Varēsi rībināt, cik uziet.
Saimniece palika rokas zem priekšauta un žēlā balsī sūrojās:
— Ak tad tādas tās lietas. Tad jau mēs paliksim bez zvaniķa. Kas nu mums zvanīs?
— Kas zvanīs? Tak jau laikam pati ķēķa Līze, — Lible atbildēja, — uzrāpsies ar visu cepešpannu zvana tornī, uzkurs uguni, cepinās vistu un zvanīs. Visu pie reizes.
— Tad jau viņa līdz ar vistu izceps arī ļaudis baznīcā, — kalps prātoja.
Visi sagāja istabā. Lible Sārēs jutās kā pašu cilvēks; viņš nosēdās pie plīts un sāka bāzt žagarus ugunī. Visi trieca un jokoja, tikai Lible un Marija, kā parasts, apmainījās ar dzēlīgām piezīmēm.
Kad Arnis vakarā palīda zem segas, viņš gultā vēlreiz pārdomāja notikumu ar plostu. Zēns nespēja nomierināties. Atkal viņš nonāca pie viena un tā paša jautājuma. Viņa bēdas jau bija gandrīz aizmirsušās vai arī tās skāra apziņu viegli, kā garām slidot, lai dotu vietu jaunām, vēl lielākām rūpēm. Kad viņš jau sāka iemigt un nogurušie plakstiņi aizvērās, viņa galvā pēkšņi pazibēja kāda doma. Tas notika tik spēji un negaidīti, ka zēns pietrūkās gultā sēdus.
Kāpēc Tenisons bija viņu pierunājis melot, ka tie sestdien kopā aizgājuši uz mājām? Kāpēc viņš bija teicis, ka citādi plosta nogremdēšanā apvainošot viņu? Kāpēc Tenisons pēdējā laikā izturējās pret viņu tik dīvaini? Arī pret pārējiem skolas biedriem tas bija kļuvis ļoti noslēpumains un kluss. Vai tikai plostu nebija nogremdējis pats Tenisons? Kā viņš to spēja? … Viņš bija ļoti stiprs un varēja visu, ko vien gribēja …
Arnis domāja vēl ilgi. Tikai ap pusnakti viņa pārgurusī galva atslīga uz spilvena un blaktis netraucētas varēja uzsākt savu nakts maltīti.
13.Tikai pats Totss un dieva labie eņģeļi zināja
Tikai pats Totss un dieva labie eņģeļi zināja, ar kādu maģisku spēku un konfekšu palīdzību viņš bija piedabūjis meitenes tik tālu, ka viņas atnāca uz upmalu apskatīt jauno ledu. Viņš droši bija tās vilinājis ne vien ar garšīgām ēdamlietām, bet arī iestāstījis, ka šogad ledus ir brīnum balts un sīksts kā pastalāda. Tā kā Totsam parasti visas lietas pasaulē šķita gludas un taisnas kā auna ragi, tad nav jābrīnās, ka saule viņa attēlojumā reizēm bija rudzupuķu zila un mākoņi salātzaļi, kur nu vēl tāds nieks, ka ledus bija brīnum balts un sīksts kā āda. Meitenes sanāca upmalā. Zēni tur jau gaidīja, skaļi trokšņoja un klaigāja. Ja visu šo kņadu un troksni būtu iespējams dabūt vienuviet, to skaļums spētu iedarbināt pat vilnas kārstuvju lielo ūdensratu, un, ja Lible tiešām būtu licis straumei plūst pret kalnu, tad viņš justos ļoti noskumis, jo redzētu, ka vilnas kārstuves tomēr darbojas.