Totsam šajā pēcpusdienā bija tūkstoš visādu darīšanu. Tūkstoš un pirmā bija tā, ka viņš ar vienu kāju ielūza ledū un slapjš kā sūklis iespruka «vigvamā» apmainīt samērcētos «ieročus» pret citiem. Kad Totss bija apāvis sausus «ieročus», kas, starp citu. piederēja Mitām, šis dzīvoja tālu no skolas, un tāpēc viņam vienmēr bija līdzi divas kārtas virsdrēbju, Totss atkal piebiedrojās pārējiem.
— Skat, Totss apmainījis ādu, — nenocietās kāds zobgalis, — citi met ādu pavasari, bet Totss rudenī.
— Labs labu nemaitā. — atbildēja Totss un pēkšņi aizlika Semeram kāju priekšā, tā ka tas — bladāc! — nogāzās gar zemi. Totss apjautājās:
Semer, ko tu noķēri?
Sajūsma sasniedza visaugstāko pakāpi tad, kad rud-matis Kīrs pieskrūvēja slidas un, uz tievajām kājām nedroši grīļodamies, sāka slidot.
Totss ļautu sev nogriezt labo ausi, ja tikai Kīrs būtu ar mieru viņam uz brītiņu aizdot slidas. Viņš sekoja Kiram kā ēna un piedāvāja tam kādu līku šautenes stobru, ko viņš pats dēvēja par «pantakristu», un vienu virtuves nazi, kuru viņš nosauca par «tomahauku», ja Kīrs tikai drusciņ drusciņ aizdotu savas slidas.
Kīrs atbildēja, ka drusciņ viņš nevarot iedot, ja jau reiz dod, tad esot jādod veselas, un aizlaidās tālāk.
Meitenes drūzmējās savrup, bailīgi slidinājās nelielā lokā un nebēdnīgi smējās. Tam, kurš tās bija atvilinājis šurp, neatlika vairs laika ar viņām noņemties. Un tomēr viņš bija aicinājis meitenes uz upi tikai tādēļ, lai pievilinātu tuvāk meldriem, kur vēl melnoja ūdens, un lai varētu priecāties no visas sirds, ja kada pa galvu pa kaklu iegāztos upē. Beidzot notika tā, ka Kīrs atteicās aizdot Totsam slidas un nelaimīgajam puisim nācās atgriezties pie sava iepriekšējā nodoma.
Viņš piegāja pie meitenēm un nekavējoties atsāka savu misiju:
— Nesaprotu, ko jūs, ķēmi, te skrāpējat savus zābakus, — viņš aizrādīja, — ejiet pie meldriem, tur Iedus kā stikls.
— Kāpēc tu pats neej? — viņam jautāja.
— Ak es? Es arī iešu, bet vispirms gribēju pateikt jums, lai arī jūs to zinātu.
— Zinām — tev jau droši vien atkal kāds nedarbs padomā, tu teici, ledus šogad esot balts kā cukurs, nu tad parādi man to baltumu. Tu jau melo, ka ausis vien kust. ;
— Vai šis ledus nav balts?
— Re kur muļķis, kā tad šo nobalsināja?
—Nu labi, lai arī nav balts. Ejiet tur pie meldriem.
— Neiesim vis, ej pats.
— Skaidrs, ka iešu. Es jau tur biju, tur var smuki redzēt, kā vēži rāpo pa plostu. Viens makāns bija1 tik liels kā cimds un aprija mazāko kā zirni. Tad piepeldēja liela zivs, laikam sīga, tādām lielām, izvalbītām acīm
un savukārt atkal aprija vēzi. Nē, tur var redzēt tādus zvērus, ka šermuļi skrien pār muguru.
— Vai tad plosts nogrima pie meldriem?
— Nu protams.
— Un ap to rāpo visādi briesmīgi mūdži?
— Kāpēc šie nerāpos?
— U! Man bail! Bet ja nu tu mānies?
— Re, kādi ķēmi, man liela vajadzība šīs mānīt. Vai tad tu nezini, ka atvarā mīt visādi briesmīgi zvēri? Pagājušajā gadā, kad mūsu kalps upmalā makšķerēja zivis, viņš pēkšņi ieraudzīja, ka korķis — čiks! — nozūd zem ūdens. Sis velk, velk, izrauj ārā un skatās… milzu čūska! Tik briesmīgi melna kā ogle un balti gredzeni ap kaklu.
— Vai dieniņ! — kāda meitene nodreb aiz šausmām.
— Ko tad jūs domājat? — Totss turpināja. — Izvelk to briesmīgo čūsku ārā, čūska viņam — šmiuks! — ap kaklu.
— Vai, vai, vai! Un kas tad notika?
— Kas t' notika. Kalps atcerējies čūsku vārdus, ko māte viņam iemācījusi, un noskaitījis, sak:
Lielā čūska, lielā čūska,
Atlaid manu kaklu,
Ej uz mežu, ej uz mežu
Vai uz upi atpakaļ.
Čūska apmetuši gaisā kūleni un tūlīt nozudusi …
— Un kur tā palika?
— Dievs zina, kur palika, bet nozuda uz vietas. Apmetuši kūleni un nozudusi.
Meitenes sakustējās. Katra no viņām zināja kādu briesmīgu notikumu par čūskām, un katra vēlējās, lai citi to uzklausītu.
— Kādi bija tie čūsku vārdi, Tots? Noskaiti vēlreiz!
Totss sataisīja noslēpumainu seju un deklamēja:
Lielā čūska, lielā čūska,
Atlaid manu kaklu,
Ej uz mežu elkšņu krūmā,
Ej — vienalga, kur,
Ej tik projām, ej!
Dažas meitenes ar lielu skubu sāka mācīties čūsku vārdus. Viņas aizvēra acis un murmināja:
— Lielā čūska, lielā čūska, atlaid manu kaklu …
— Nu, vai tad neviens neies pie meldriem plostu skatīties?
— Nē. Ja jau ap plostu rāpo tik briesmīgi kukaiņi, tad neiesim!
— Ķēmi, viņi tak caur ledu jums nevar iekost. Tu stāvi augšā uz ledus, bet šie zem ledus, atvarā.
— Bet ja nu tā sīga . . . Nu, tā briesmīgi lielā . . .
— A, tā jau nemaz tik liela nebija. Tikai drusciņ lielāka par . .. par siļķi.
— Iešu paskatīties, — beidzot kāda atsaucās meiteņu pulciņā. Visi palūkojās apkārt, lai redzētu, kura bijusi šī lielā drosminiece. Pārsteigums bija tiešām liels, kad no pulciņa iznāca Rajas Tēle un sāka soļot uz meldru pusi.
— Neej! — meitenes brīdināja.
Tēle pagriezās un atbildēja:
— Nāciet! Iesim skatīties! Bet iegaumē, Tots, ja tu būsi melojis, dabūsi pa ādu. Nāc labāk līdz un parādi, kur ir tas plosts.
— Ej vien, ej, gan jau nākšu, — atteica Totss un manījās no meitenēm tālāk, uz to pusi, kur zēni, viens otram pieķērušies kā dzīvs un kustīgs čemurs, klaigādami un trokšņodami virzījās pa ledu. Tad viņš apstājās un apaļām pūces acīm raudzījās uz Tēles pusi. Viņš kaulējās ar savu sirdsapziņu. Ka Tēle iekritīs ūdenī, tas bija skaidrs, jo ap meldriem ledus vēl bija plāns un trausls. Ja viņš gribēja Tēli izglābt, vajadzēja pasteigties un viņu brīdināt, jo ledus kuru katru acumirkli varēja ielūzt. Bet viņu pārņēma neatvairāma vēlēšanās redzēt, kā meitene iekritīs āliņģī, plunčāsies pa ūdeni un beigās izķepurosies malā. Viņš jau gribēja iesaukties, te pēkšņi viņa galvā pazibēja doma, ka tagad jau ir par vēlu un Tēli vairs nekas nespēj glābt. Totss skatījās ar tādu uzmanību, ka acis kļuva valgas un sirds sāka dauzīties krūtīs. Tēle tuvojās meldriem. Ap ūdens augu kātiem melnoja mazi ezeriņi.