Bet ne jau visi bērni slidinājās uz ledus. Piecas sešas meitenes un tikpat daudz zēnu kavējās klasē. Daži mācījās, daži stāvēja nomaļus un sarunājās. Starp pēdējiem bija arī Arnis Tali un Tenisons. Viņi stāvēja pie loga, sarunājās un laiku pa laikam paskatījās uz upi, kur čaloja viņu draugi, un reizēm, kad troksnis kļuva skaļāks, tas bija dzirdams pat klasē.
— Vai tu jau zini, ka Libli atlaidīs no darba? — jautāja Arnis Tali.
— Ko atlaidīs? — Tenisons nesaprata.
— Libli. Mācītājs un ķesteris apgalvo, ka viņš nogremdējis plostu.
Viegls sārtums pārslīdēja pār Tenisona seju. Kad viņš atkal ierunājās, viņš neskatījās vairs Arnim acīs, bet stīvi blenza kaut kur sāņus.
— Kā tu to zini?
— Lible pats teica. Bet man liekas, ka Lible nemaz nav vainīgs. Ja Lible būtu vainīgs, tad viņš neliegtos. To būs izdarījis kāds cits.
Tenisons neatbildēja, viņš sasprindzināti raudzījās ārā pa logu un klusēja.
Arnis uzlūkoja draugu un nolēma runāt tieši un atklāti. Arnis brīnījās: viņa aizvakardienas pārliecība, ka Tenisons tiešām ir vainīgs, pēkšņi it kā izgaisa. Tad Arnis bija par to cieši pārliecināts, bet tagad viņam kļuva neveikli par to pat apjautāties. Tik ļoti viņu ietekmēja Tenisona klātbūtne.
Pēc ilgas klusēšanas Arnis tomēr nolēma nepiekāpties. Viņš nostājās Tenisonam cieši blakus, satvēra viņa roku un sacīja nedroši, gandrīz lūgdamies:
— Tenison!
Tenisons klusēdams pievērsās Arnim.
— Saki, Tenison, — tu taču nenogremdēji plostu? Saki droši, nebaidies. Es nevienam neteikšu.
— Es? Plostu?
Tenisons atkal novērsās un saka raudzīties āra pa logu. Ja Arnis tagad ieskatītos drauga sejā, viņš pamanītu, ka tā bija tumši pietvīkusi.
— Tātad tu neesi to nogremdējis?
— Nē.
— Kāpēc tad tu man liki sacīt, ka mes aizgajām uz mājām kopā? Tu taču paliki skotā. Kāpēc tu to noliedzi?
— Nu, citādi viņi vainotu mani.
— Tiesa gan. Bet pie upes tu tomēr esi bijis? Virtuves Līze tevi redzējusi.
— Biju aizgājis . .. Nomazgāt tāfelīti.
— Bet tava tāfelīte ir tikpat netīra kā agrāk …
— Man nebija ziepju. Ar aukstu ūdeni nevar.
— Vai plosts vēl atradās savā vietā, kad tu biji upmalā?
— Protams. Ko tu mani tincini!
Tas jau kaut ko nozīmēja. Arņa aizdomas uzliesmoja ar jaunu sparu. Nu viņš atkal bija tikpat pārliecināts kā aizvakar gultā, ka tikai Tenisons un vienīgi Tenisons ir nogremdējis plostu. Viņš būtu uzstājies vēl neatlaidīgāk, bet viņam pietrūka drosmes. Arnim likās, ka Tenisons pēc katra jautājuma kļuva aizvien piktāks. Viņš atgāja no loga un pavirzījās tuvāk pie durvīm.
— Kur tu iesi? — jautāja Tenisons, arī atvirzīdamies no loga.
— Iešu uz upi. Paņemšu no guļamistabas cepuri un iešu paskatīties, ko viņi tur dara.
— Labāk neej.
— Iešu tāpat paskatīties.
— Neej!
— Kāpēc?
— Panāc šurp!
Arnis piegāja pie loga. Viņam likās, ka Tenisons pēkšņi kļuvis tāds dīvains, kā toreiz, kad tas viņam atprasīja skolas uzdevumus un Tenisons tos nezināja. Viņš izskatījās samulsis un nelaimīgs.
— Vai zini, Tali, — viņš stostīdamies iesāka, — to plostu … es tomēr nogremdēju. Tikai piesargies un neizpļāpā! Ko viņi līda kauties mūsu pagalmā, tie riebīgie kundziņi. Visiem pātagas rokā — un tikai cērt. Nemaz neskatās, kur galva, kur acs. Lai nu iztiek bez plosta.
— Tātad tomēr nogremdēji, — Arnis brīnījās. Par šo jaunumu viņš bija mazāk pārsteigts nekā par Tenisona atzīšanos.
— Un tu tiešām to nogremdēji? Kā tu to varēji, tas plosts taču ir briesmīgi smags?
— Runā klusāk — kāds vēl sadzirdēs. Es iegrūdu plostu upes vidū, pārliku laipu no krasta uz plostu un sanesu uz plosta tik daudz akmeņu, ka tas nogrima. Kad plosts saka grimt, uzlēcu uz laipas un skrēju uz krastu. Laipu pēc tam aizsviedu projām.
— Ai!
— Klusāk, re, Tomings jau glūn uz mums ka vērsis. Tu tikai nestāsti nevienam.
— Nē, ko tad es …
Tikai pēc laba laiciņa, kad viņi klusēdami stāvēja pie loga, Arnim kaut kas iešāvās prātā.
— Bet ja nu Libli atlaidīs, ko tad?
— Lible var pateikt, ka viņš nav vainīgs, — sprieda Tenisons.
— Un ja viņi neticēs? Ja Libli atlaidīs, tad… tad tā būs tava vaina.
— Neatlaidīs.
— Un ja atlaidīs?
Tenisons neatbildēja. Arnis domīgi raudzījās ārā pa logu. Pēkšņi viņš nobālēja un, pirms Tenisons paguva ko iebilst, izlidoja no klases laukā.
— Viņa noslīks!
Arnis jau agrāk, pastaigādamies gar krastu, bija ievērojis, ka pie meldriem, kur ūdens bija straujāks, upe vēl nebija aizsalusi, un tagad redzēja, ka Tēle gāja tieši turp. Viņš skrēja cik ātri vien spēdams uz upes pusi un skaļi kliedza:
— Neej, Tēle, upe nav aizsalusi! Neej, Tēle!
Kad viņš atradās pusceļā starp skolu un upi, ledus ielūza un Tēle iekrita ūdenī.
Meitenes aiz bailēm sāka kliegt. Arī zēni izbijušies pieskrēja tuvāk. Nu arī Arnis bija klāt. Viņš bija ļoti bāls un elsoja aizgūtnēm. Kā sapnī viņš redzēja citus kaut kur steidzamies un vicinām rokas. Troksnis, kas bija skanējis tepat blakus, tagad, šķiet, atplūda kaut kur no tālienes, kā ganu sasaukšanās vasarā. Viņš redzēja, kā Tēle līdz pusei izrausās no āliņģa, apjukusi taustījās tālāk, bet ledus no jauna ielūza, un meitene atkrita atpakaļ ūdenī. Viņš vel dzirdēja, ka Tēle sprauslādama sauca pēc palīdzības.