Arnis uz brīdi sastinga kā akmens, tad attapās, pieskrēja ātri pie Tēles, nolaidās āliņģa malā uz ceļiem un pasniedza Tēlei roku.
— Viņi iekritīs, viņi iekritīs! — bērni kliedza juku jukām.
Un viņi iekrita. Brīdī, kad Tēle satvēra Arņa roku un zēns centās viņu izvilkt, ledus atkal ielūza, un tagad jau divi bērni ķepurojās ledainajā ūdenī.
Troksnis pieņēmās. Tā skaļums pārsteidza pat skolotāju un ķesteri viņu istabās. Tie manīja, ka kaut kas nav, kā vajag, un iznāca ārā skatīties. Saprazdams, ka notikusi nelaime, Laurs pakampa no pažobeles garu dēli un tāpat bez cepures, rīta kurpēs aizskrēja uz upi.
Sai brīdī arī no upes pretējā krasta kāds vīrs steidzās uz nelaimes vietu. Viņš skrēja tieši pār arumiem, bieži paklupa, tūlīt atkal piecēlās un reizē ar Lauru nonāca pie upes. Viņš turēja rokā virvju saišķi. Vīrs patlaban bija gājis pāri laukam uz mežu pēc slotām, tad izdzirdējis kliedzienus un sapratis, ka viens no bērniem iekritis upē. Viņš ātri atraisīja virvi, piegāja pie meldriem, cik tuvu vien iespējams, un pasvieda slīcējiem virvi. Arnis to satvēra.
Totss centās pārējiem ieskaidrot, ka izglābt Arni un Tēli esot tīrais nieks, ja būtu tāds tilts, kas no krasta sniegtos tieši līdz āliņģim. Redzēdams, ka Liblem labi sokas glābšanas darbi, viņš nolēma tam nekavējoties palīdzēt. Totss apgāja apkārt meldriem uz upes pretējo krastu, satvēra virvi un, skaļi saukdams un klaigādams, sāka to vilkt.
Kad Arnis beidzot nokļuva krastā un kopā ar viņu ari Tēle, kas krampjaini turēja zēna roku, tad . . . tad izrādījās, ka Totss ir viens no galvenajiem glābējiem!
Pat ķesteris, kas, starp citu, nekad neuzlūkoja viņu caur rožainām brillēm, tagad, likās, bija manāmi aizkustināts par Totsa drosmi un varonību. Viņš piebilda, ka Totss, kaut arī liels palaidnis, tomēr esot krietns zēns. Liblem viņš nesacīja ne vārda.
Arni ieveda guļamistabā. Tur viņu izģērba un pēc tam iedeva ķestera sausās drēbes. Apmēram tas pats notika ar Tēli. Meiteni ieveda ķestera istabā, kur tā uzģērba ķesterienes sausās drānas.
Tas nu bija nodarīts. Vēlāk, kad bērni jau bija sasildījušies pie krāsns, ķesteris iedomājās, ka ir pienācis bridis vainīgos sodīt un ielikt kaktā, tāpēc ka tie esot bijuši neuzmanīgi un pa galvu pa kaklu metušies upē.
Kad skolotājs aizrādīja, ka šoreiz sodu varētu atcelt, ķesteris saskaitās un teica, ka viņš šādu pārgalvību nekādā gadījumā nevarot piedot.
— Citreiz darīs atkal to pašu, tad ej nu mēģini šos izmakšķerēt. — Un patiešām — nemaz neapjautājies, kā un kādā veidā bērni iekrituši ūdenī, viņš abus tos ielika kaktā.
Smējās visa klase. Un bija par ko smieties. Ķestera neizmērojami platās bikses un vēl platākie svārki sniedzās Arnim līdz pašai zemei, un viņš atgādināja putnu biedēkli. Rokas aizpildīja piedurknes tikko līdz pusei. Likās, it kā kaktā stāvētājam nebūtu roku. Svārku apkakle, ko ķesteris bija uzliecis uz augšu, lai piešķirtu savai bardzībai arī mazliet jocīguma nokrāsu, aizsedza gandrīz visu zēna seju; mitrie, sajukušie mati krita pār acīm un degunu. Un tas bija labi: citādi visi būtu redzējuši, kā no zēna acīm noripo asara pēc asaras un iekrīt plato svārku azotē. Arnis raudāja. Viņš būtu ielīdis vai zemē aiz kauna. Putnu biedēkļa drānās, visu apsmietam un nicinātam, viņam bija jāstāv kaktā, un tas viss notika, Tēlei redzot. Zēna vaigi dega drudžainā sārtumā, un viņš tikko spēja noturēties kājās.
Tēlei bija gluži tāds pats liktenis. Tēle stāvēja kaktā meiteņu pusē, un viņai bija jāsamierinās ar to, ka pārējās meitenes smējās un saukāja Tēli par resno saimnieci. Kas zina, cik ilgi tas vēl turpinātos, ja neienāktu skolotājs, kurš bija paguvis apjautāties Tenisonam un vēl pāris zēniem par notikušo nelaimi. Viņš piegāja pie bērniem un nosēdināja tos savās vietās.
Kad ķesteris to uzzināja, viņš aizsvilās kā pakulu ērkulis. Vai tu redzi kā: viens ieliek kaktā, otrs atkal izrauj tos ārā.
Skolas pagalmā iebrauca Sāres kalps Mārtiņš. Viņš cieši ievīstīja segās un kažokos abus bērnus, iesēdināja kamanās un aizbrauca. Bērnu slapjās drānas viņš paņēma līdzi, jo Lible bija paguvis aiziet uz Sārēm un visu izstāstīt.
14.Arnis guļ slims.
Arnis guļ slims. Sāres gala kambaris tīts tumsā. Durvis, kas ved uz saimes istabu, ir aizvērtas. Logi aizsegti, lai pa tiem neiespīdētu gaisma. Ja kāds tās atver, tad ļoti klusi. Visi staigā uz pirkstgaliem. Saimniece ir drūma, pārējie nopietni.
Ir nakts … Guļamkambarī deg maza naktslampiņa un apspīd ar vāju, nespodru gaismu gultu, kurā slimnieks iegrimis nemierīgā miegā. Pie gultas sēž vecmāmiņa. Kad māte jau ir tik pārguruši, ka nespēj vairs nosēdēt uz krēsla, tad atnāk vecmāmiņa un sakārto segu, ko bērns nospārdījis. Aukstā komprese, kas uzlikta zēnam uz pieres, ik pēc brītiņa jāapmaina. Arnis ir nopietni slims. Tās pašas dienas vakarā, kad viņš iekrita ūdenī, tam sāka kvēlot vaigi, sāpēt galva un naktī uznāca drudzis. Tagad jau ir trešā diena, bet slimība nepāriet. Karstums vēl pieņemas. Esot jāaicina ārsts.
Vecmāmiņa aizsnaužas, un tās galva atsitas pret gultas galu. Viņa pamostas, samiegojusies berzē acis, kaut ko nomurmina pie sevis un palēnām ieslīgst snaudā. Un atkal — tuk-tuk — galva noliecas uz leju. Vecums, vecums … Mīļais dieviņ, apritējuši jau septiņdesmit gadi, un tas nav joks.