Kāds klusu pienāk pie gultas, uzliek roku uz vecenītes pleca un čukst:
— Ej vien atgulies, māt, gan jau es pati.
Tā ir Arņa māte, kas jau paguvusi pāris stundu atdusēties. Viņa jūtas atkal kaut cik atspirgusi, lai uzraudzītu slimo dēlu. Vecmāmuļa pat nepakustas.
— Ej vien, ej atpūties, muļķa bērns, gan jau es pasēdēšu. Nudien, miegs nemaz nenāk. Ej, ej!
Arņa māte nepretojas, brīdi uzlūko savu slimo bērnu un aiziet.
Tuk, tuk… vecenīte snauž. Tikko viņa iemieg kaut vai uz brītiņu, tūdaļ redz sapņus, bet vecmāmuļa saņem visus savus spēkus un cenšas palikt nomodā. Viņa domā par pagājušajiem laikiem.
Nu redzi nu! Viņa vēl bija jauna saimniece; abi ar Mārtiņu tikko pārņēmuši Sāres mājas. Dieviņ, tik vien bija tās bagātības kā sieks rudzu un tikpat daudz miežu. Sēj! Bet nelaiķis Mārtiņš saka:
— Nekas, atnesīsim no magazīnas, — un atnesa arī. Gadi pagāja… Un skat — parāds magazīnai tika atdots un palika vēl pāri nebaltām dienām. Kūtī gremoja ganāmpulks . . . Ganampulks? Divas slaucamas govis un telēns. Kad viņai pašai bija četrdesmit gadu, kūtī jau mīņājās desmit govis. Veicas… Viņiem veicās. Grūts bija iesākums, bet stiebriņš pie stiebra, kamēr tie nenogurstošā darbā savija ligzdu. Pag, ko vecais Mārtiņš teica pirms nāves:
«Dievs man ir palīdzējis. Salieca mani līku kā koku vētrā, bet palīdzēja. Kā koku vētrā … Jā, jā, kā koku vētrā, taču uz šiem smagajā darbā saliektajiem pleciem nākamā paaudze ceļ savu dzīvi un labklājību.»
Tuk . . . Vecmāmuļa snauž. Slimnieks gultā kļūst nemierīgs. Tas nogrūž segu, spārdās ar kājām, lokās kā tārpiņš.
— Dzert!
Vecāmāte pasniedz viņam krūzīti ar ūdeni. Slimnieks dzer. Vecāsmātes vaigu apsvilina karsta elpa. Zēna rociņa kļuvusi tik tieva. Kaut jel viņš mazliet ieēstu . . . bet viņš neēd. Vienīgais, ko Arnis iebauda, ir pāris malku auksta ūdens.
— Man karsti . ..
— Guli vien mierīgi, Arnīt. Kad pienāks rīts, kļūs vieglāk.
— Kur māte?
— Māte guļ. Mēģini ari tu uz brītiņu aizmigt.
— Ai, karsti, karsti …
Māte pamostas, pieceļas un pienāk pie gultas. Sākas viņas maiņa. Tūkstošreiz labāk viņa vēlētos pati būt slima, kaut tikai bērns kļūtu vesels.
— Māt, neraudi, — čukst slimnieks.
— Es jau neraudu, neraudu, — māte mierina, bet asaras līst pār vaigiem.
— Ak dievs, kāpēc tieši viņš, — māte ievaidas, — kāpēc tieši viņš?!
Domas aizlido nākotnē, un viņa ierauga savu bērnu zārkā. Ak . . . Kāpēc tieši viņš? Vai viņš vēl nevarēja dzīvot, mans vienīgais bērns? Kāpēc bija jāaiziet tik jaunam? . . . Dziesma . .. Mācītāja svētruna … Uz šķirsta nodun smiltis . . . «Miers viņa pīšļiem . . .» Arnis dus dziļā mierā. Bet ja nu viņa vēlreiz lūgtu, no sirds… neatlaidīgi . . . Vai tiešām debesu tēvs ir tik cietsirdīgs un neapžēlosies? . . .
Un māte, pārliekusies pār savu bērnu, lūdz . . . Lūdz ilgi. Kad viņa beidz, tās sirds ir atvieglota, mostas cerība, ka Arnis atspirgs. Nē, Viņš taču nebūs tik nežēlīgs un neatņems tai bērnu. Aust rīts. Priekšistabā ieklepojas kalps. Kāds aizdedz lampu. Sākas jauna diena. Tagad Arnis guļ mierīgāk nekā nakti.
15.Ceturtajā dienā atbrauca ārsts
Ceturtajā dienā atbrauca ārsts. Vispirms viņš pavēlēja atsegt logus, lai telpā iekļūtu gaisma. Ari gaiss istabā bija piesmacis. Vajadzēja izvēdināt. Ārsts lika atvērt ārdurvis, izvēdināt
priekšistabu un pēc tam atvērt durvis uz gala kambari. To viņš ieteica darīt katru dienu. Telpā ieplūda svaigs gaiss un Arnim kļuva vieglāk elpot. Pēc tam ārsts izrakstīja zāles pret karstumiem, pieteica tās lietot trīs reizes dienā un piebilda, ja Arnim nepiemetīšoties vēl kāda cita kaite, piemēram, plaušu karsonis vai drudzis, tad viņš drīz vien izveseļošoties un nekādas briesmas nedraudēšot. Māte darīja, kā ārsts bija pavēlējis, bet slimība kā par spīti neatkāpās.
Piektajā dienā Sāres apciemoja kāds zēns no skolas. Viņš brīdi samulsis mīņājās priekšistabā, tad apjautājās par Arņa veselību. Kad viņam atbildēja, ka nekāda uzlabošanās vēl nav manāma, atnācējs bailīgi paskatījās uz gala kambara pusi. Uz saimnieka jautājumu, no kurienes viņš atnācis, svešais atbildēja:
— No skolas.
Māte viņu ieveda pie slimnieka. Arnis patlaban gulēja, un, tā kā neviens viņu negribēja modināt, viesis klusēdams nostājās pie gultas un cieši vēroja slimnieku. Ik reizes, kad slimnieks nobīdīja segu, atnācējs to atkal rūpīgi sakārtoja. Kad viņš jau grasījās iet projām un sāka atvadīties, saimniece apjautājās, kā viņu saucot.
— Tenisons, — zēns atbildēja.
Ik dienas, dažkārt pat divas reizes dienā pie Arņa atnāca Rajas Tēle. Atceļā no skolas viņa nekad negāja tieši uz mājām; vispirms atnāca uz Sarēm, nostājās pie durvīm un jautādama paskatījās uz Arņa māti. Viņa jau
saprata pēc saimnieces sejas, kā klājas Arnim. Parasti Arņa māte nopūtās un teica:
— Nav nekā jauna, bērniņ. Mūsu Arnis negrib un ne- gribt atlabt.
Un Tēle noskumusi devās mājup. Vispār viņa tagad bija kļuvusi daudz klusāka nekā agrāk. To pamanīja arī skolā, un dažas meitenes zobojās:
— Rajas Telei saslimis brūtgāns, tāpēc viņa tik noskumusi.
Tenisons un Tēle bija vienīgie, kas nāca Arni apraudzīt. Ķesteris bija visiem stingri noliedzis apmeklēt saslimušo. Var gadīties, ka Arnim piemetusies diezin kāda lipīga slimība. Tomēr, pārkāpdama aizliegumu, Tēle iegriezās Sārēs katru dienu — un to pašu darīja Tenisons.
Sestajā dienā Arnis sāka klepot. Klepus bija kluss, bet tas mocīja viņu bieži un neatlaidīgi. Karsonis pieņēmās. Puisēna vaigi kļuva tumši, pietvīka un it kā kvēloja. Atkal ieradās ārsts. Viņš likās norūpējies un teica, ka varot sākties plaušu karsonis. Viņš izrakstīja jaunas zāles, pulverus, kas stipri oda pēc kampara, un pamācīja, kā turpmāk rūpēties par slimnieku.