Arņa mātei pienāca grūtas dienas un vēl grūtākas naktis. Viņas dēls svārstījās starp dzīvību un nāvi. Zēns naktīs murgoja, sauca pēc Tenisona, Tēles, Libles un stāstīja par plostu, kas esot nogremdēts upes dzelmē …
Arņa māte sēž pie dēla gultas. Viņa ir iegrimusi dziļās domās un stingi raugās kaut kur tālumā. Gara acīm viņa redz aizslīdam garām vienu ainu pēc otras no viņas agrākās dzīves. Bet visam, visam ir kāds ciešs sakars ar viņas dēlu. Vispirms jau puisēna piedzimšana. Tumša, rudenīga diena. Smidzina lietus.
Tālāk seko viņas dēliņa pirmās dzīves dienas .. . Kristības … Vecās sievas bija teikušas:
— Šis zēns būs dienās lietaskoks. Dzi, balss kā ērģeles.
Pirmie soļi . . . Pirmās bikšeles . .. Viņa tās bija pa- šuvusi no sava vecā priekšauta … bet nerātnais puika slapināja bez apstājas, bikšeles vairāk kaltējās uz zedeņiem, nekā bija kājās.
Vai dieniņ, jau četru gadu vecumā viņš kā miegs
uzmācās vecmāmuļai un lūdza, lai šī kaut ko pastāstot par agrākiem laikiem. Piecu gadu vecumā viņš sāka mācīties boksterēt un drīz vien jau lasīja. Neticami ātri zēns iemācījās rakstīt.. .
Kādreiz tīrumā viņa bija aiznesusi Arnim maizi, ielikusi rociņās un sacījusi: ņem ēd, tev vēderiņš tukšs! Bet ko dara Arnis? Nemaz nepieskaras maizītei, bet prasa: vai Matim arī atnesi? Matis bija cūkgans, Arnis tam bieži tekalēja līdzi. Nu paskat vien, ko šis dara! Piegrūž sviestmaizi Matim pie mutes un saka: nokod! Matis kož, un pēc tam kož Arnis. Tā, pārmaiņus kozdami, abi apēda visu sviestmaizi.
Un tagad? Sāpes kā asmens ieduras Arņa mātes sirdī: tagad šis pats Arnītis guļ slims, uz nāvi slims …
16.Pagāja nedēļas. Beidzot Arnis sāka atlabt
Pagāja nedēļas. Beidzot Arnis sāka atlabt. Veselība atgriezās gausi. Tikko viņam kļuva labāk, pienāca vecmāmuļas sūrās dienas. Arnis viņai, nabadzītei, vairs nedeva ne mirkli miera. Augām dienām vecenītei bija jāsēž pie Arņa gultas un jāstāsta par seniem laikiem. Laime, ka vecmāmuļai bija krājumā tūkstošiem stāstu, citādi to drīz vien pietrūktu. Un pietrūka arī: notikumus, kurus viņa stāstīja, Arnis bija vairākkārt dzirdējis jau agrāk. Bet tas neko daudz nekaitēja, Arnis labprāt bija ar mieru noklausīties to pašu vairākkārt. Kādā dienā vecmāmuļa bija loti nelaimīga: nebija vairs ko stāstīt.
Tad viņa iesāka tā:
— Vīrs aizgāja uz mežu. Uzcēla māju. Nodarvoja jumtu. Uz jumta uzlaidās putns. Putna aste pielipa pie darvas. Kad šis atrāva asti, pielipa knābis. Atrāva knābi, pielipa aste. Atrāva asti, pielipa knābis. . . Atrāva knābi, pielipa aste. Atrāva asti, pielipa knābis …
To stāstot, vecmāmuļa bija pavisam nopietna. Viņa būtu turpinājusi vēl ilgi, ja Arnis, nojauzdams, ka šis stāsts var ieilgt no rīta līdz vakaram, nesāktu smieties. Nu tie smējās abi.
— Vecmāmiņ' — Arnis iesaucās. — Es gaidu un gaidu, kas tad beidzot notiks, bet šī tikai maļ vienu un to pašu: atrāva asti, pielipa knābis, atrāva knābi, pielipa aste! Nē, tā es neesmu ar mieru.
Vecmāmuļa apslaucīja ar priekšautu lūpas un sāka atkal stāstīt. Viņa bija labā garastāvoklī, un Arnirn bija iemesls domāt, ka vecmāmuļa šodien neatteiksies no garāka stāsta.
— Vai stāstīsi garu stāstu?
— Pag, pag, gan jau dzirdēsi. Redzi, — vecenīte iesāka, — tā nu reiz cūkas atkal sadzina uz papuves. Nu, šās tūlīt sāka rosīties — viena plūc zāli, otra rakņājas pa zemi … Tikai kāds draņķīgs sivēnelis ne ēd, ne rakņājas.
«Kāpēc tu neēd?» lielā cūka noprasa.
«Kā es varu ēst,» atbild vīzdegunis, «kad ušņi duras šņukurā.»
«Nu, tad roc zemi,» vecā cūka pamāca.
«Kārpa uz šņukura, nevaru,» sivēns sūrojas. Labi, tā arī viss paliek, kā bijis, un sivēns visu dienu gozējas saulītē un neēd ne krikumiņa. Mājās, jā, tur viņš pieēdas kā muca, apēd savu tiesu un vēl lien pie citu silēm.
Kādu dienu cūkas atkal izlaida uz papuves. Bet čīk- stētājs sivēnelis atkal tāpat.
«Nu, ko gaidi, kāpēc nerocies pa zemi?» jautā sivēn- māte.
«Esmu saaukstējies, nevaru,» atteic sivēns* lai kaut kā aizbildinātos. Tad nu arī vecā cūka aizsvilusies un uzbrēkusi:
«Ak tu sliņķi, vasara pašā plaukumā, bet šim zeme sasalusi. Ne tev kārpa uz šņukura, ne zeme sasalusi. Slinks esi, tur tā vaina.» Tad nu sivēnam vairs nebijis ko teikt un šis nokaunējies sācis rakņāties pa zemi …
Arnis pasmaida. Nē, šis stāsts tomēr bija pārāk īss. Viņš labprāt noklausītos kādu garāku. Vecmāmuļai to netrūkst, bet šoreiz jāsteidz mizot kartupeļi un viņa negrib vairs ilgāk te kavēties.
— Esmu tev visu jau izstāstījusi, — viņa aizbildinās.
— Tad stāsti vēlreiz, — slimnieks lūdzas.
— Vai, vai, nerātneli!
— Stāsti, stāsti!
Vecmāmuļai nekas cits neatliek, jāstāsta vien ir. Viņa iesāk:
— Bija kādi pieci seši zeperi tajā saimē. Vecākajam varēja būt tā apmēram gadu desmit vienpadsmit. Dzīvoja visi pļavas pirtiņā, tēvs neko citu nedarīja kā augām dienām dzēra un plītēja pa krogu. Pārnācis mājās, bija nikns kā vērsis. Saime nomirtu vai badā, bet māte, šur un tur strādādama, nopelnīja kādu nieku. Maizes tiesai jau sanāca.
Kādudien pļavas pirtiņā iegriezies zivju tirgotājs. Māte sagrabinājusi pēdējos grašus, nopirkusi dažas zivis un uzcepusi. Bērni saskrējuši ap pannu, ka biezs: dod ēst un dod ēst. Tad sākuši mieloties. Te no kroga pārnāk tēvs, pilns kā mārks, ierauga uz galda bļodiņu ar zivīm, kā jau parasts, — plaukš! — iesviež to kaktā. Bet pats kliedz un lamājas: