«Tad šitādi jūs man esat? Kad manis nav mājās, šiem zivju cepetis galdā, bet, kad es prasu ēst, šī tūlīt pretī: kur lai es ņemu?»
Vēl piedraud mātei ar dūri un aizmeimuro atpakaļ uz krogu.
Bērni iznāk no kakta, savāc pa grīdu izkaisītās zivteles un ēd tā, ka smiltis vien šņirkst starp zobiem. Bet vecākais, Villems, neēd. Nostājies, nabadziņš, kaktā pie krāsns un raud. Raud, sažņaudzis rokas dūrē, un neēd…
— Kāpēc viņš neēda? — Arnis jautā.
— Laikam bija sadusmojies uz tēvu, ka tas iesvieda zivis kaktā. Arī viņš ar saviem ietaupītajiem grašiem bija piedalījies zivju pirkšanā. Lepns bija. Laikam domāja: «Labāk palieku tukšā, bet no zemes pabiras nelasīšu .. .» Sitā gan — stāv pie krāsns un raud. Bet neēd neparko. Villems bija krietns zēns. Četrpadsmit gadu vecumā aizgāja par mācekli pie kalēja. Kalējs slavējis un teicis:
«Tik apķērīgu zēnu vēl neesmu redzējis. Uguns, ne puika.»
Un redzi — kā notika. Jau divdesmit gadu vecumā viņš tika pie savas smēdes, pats sev saimnieks. Vecais kalējs atdevis smēdi un darba rīkus Villemam un teicis:
«Esmu jau vecs, sāc nu strādāt un saimniekot. Kad varēšu — palīdzēšu.» Villems aicināja pie sevis arī savus brāļus un māsas un sūtīja tos skolā. Arī tēvs un māte pārcēlās pie viņa.
Tā nu reiz Villems atgādina, ka šim drīz būšot divdesmit divi gadi un viņš vēloties pienācīgi nosvinēt savu dzimšanas dienu. Citiem lielu lielie brīnumi, jo dzimšanas dienu viņi nekad nav svinējuši, un te nu pēkšņi — jāsvinot dzimšanas diena.
Bet ko tu padarīsi, Villems ir saimnieks, gan jau viņš zina, ko dara.
Villema dzimšanas dienā visa saime sēž pie svinību galda un mielojas. Villems ir gaužām nopietns un nerunā ne vārda. Tēvam nolikta priekšā bļodiņa ar ceptām zivīm.
Te pēkšņi — kad tēvs grasās paņemt no bļodiņas zivi — Villems uzšaujas stāvus; bāls kā audekls pakampj no kakta lielo kalēja āmuru. Visi tūlīt redz, ka Villems mērķē uz zivju bļodu, āmurs jau krīt uz leju — bet nē! Villems to aptur pusceļā, nesit vis. Tad viņš ar troksni iesviež āmuru kaktā un pats izskrien otrā istabā. Tomēr atcerējās gan. Naktī tēvs pieiet pie Villema gultas un saka:
«Piedod, Villem, nu es zinu, ko nozīmēja bļodiņa ar zivīm.»
Abi salīga mieru. Kopš tās dienas sākās pavisam cita dzīve. Agrāk Villems vienmēr bija saīdzis un nerunīgs, bet pēc tam kļuva priecīgāks. Arī tēvs esot atmetis dzeršanu un saime dzīvojusi mierīgi un saticīgi. Villema māte allaž esot teikusi:
«Jā, sūra un grūta bija mūsu dzīve, bet tagad, paldies dievam, trūkumu vairs nejūtam. Ir tā, itin kā visu mūžu būtu dzīvojuši pārticībā . . .»
Vecmāmuļa apklusa. Priekšistabā Marija pašlaik skaļā balsī pavēsti, ka viens svešs esot nogriezies no lielceļa un soļojot šurp. Viņa gan pētījusi un vērojusi, bet neesot pazinusi.
— Par šo notikumu tu man vēl nekad neesi stāstījusi, — Arnis domīgi piebilst.
— Var jau būt, — piekrīt arī vecmāmuļa. — Tas man tikai nule iekrita prātā. Patiess gadījums.
— Tātad kādreiz dzīvojis tāds kalējs?
— Jā, tur mūsu pusē. Kur mēs ar vecotēvu dzīvojām.
— Es jau tūlīt domāju, ka šis stāsts nebūs par seniem laikiem. Bet saki — kāpēc viņš grasījās sasist tēva zivju bļodiņu?
— Kas to lai zina. Laikam jau gribēja tēvam atgādināt, sak, arī tu reiz iesviedi mūsu zivis kaktā, lai nu jūt, kā ir, kad viņa paša bļodiņa ar zivīm tiek sasista drumslās.
— Un tomēr nesasita?
— Nē, nesasita. Piedeva. Negribēja apbēdināt tēvu.
— Kā tu domā, vecomāt, ja viņš sasistu bļodiņu, kas tad notiktu?
— Nezinu. Diezin vai tēvs tad būtu atmetis dzeršanu.
— Savādi, kāpēc viņš gribēja tieši ar kalēja lielo āmuru, viņš to būtu varējis sasist ar dūri. Un cik ilgi viņš bija atcerējies to notikumu! Cits jau sen būtu aizmirsis šo bļodiņu ar zivīm. Un kā gadās, vecomāt, ka cits tik ilgi tur naidu?
— Kā nu kurš. Cits aizmirst, cits ne. Nav labi ilgi turēt naidu. Bet te, redzi, ir atkal pavisam cita lieta: Villems neatriebās, viņš gribēja gan atriebties, bet tūlīt attapās un saprata, ka tā nebūs pareizi.
— Ir jau arī tādi, kas tūlīt gatavi atriebties. Mums skolā … — viņš pēkšņi apraujas. Bālajos vaigos uzplaukst liegs sārtums.
— Ak skolā, vai? — pārjautā vecāmāte.
— Mums tur ir daži zēni, ļoti atriebīgi, — Arnis sa- stostās.
Noklaudz ārdurvis, kāds ienāk istabā. Arnis nācēju pazīst pēc balss: tas ir Lible. Šodien viņš, liekas, ir pilnīgi skaidrā, to tūlīt pamana visa saime. Kas zina, varbūt viņš jau ir atlaists, Arnis nodomā un sasprindzināti gaida, kad ciemiņš sāks runāt. Ari vecāmāte iziet priekšistabā.
— Nu, kā tad klājas? — Lible apjautājas. — Vai Arnim ir labāk?
Māte atbild:
— Paldies dievam, sāk jau atspirgt.
— Tad jau viss kārtībā. Tfū, tīri vai nobijos! Iedomājieties tikai, zēns saslimst tik smagi, ka meklē vai zārku, bet re, palaidņa skuķis arī izplunčājās pa āliņģi, tomēr tai nekait nekas. Iet uz skolu, ka dimd vien. Tāpat šodien satiku pie skolas, atnācām reizē.
Arnim nepatika, ka Lible Tēli nosauca par palaidņa skuķi, varēja vienkārši pateikt — Rajas Tēle. Viņš turpina noklaušināt mājniekus.
No āra ienāk Marija ar ūdens spaiņiem un, ieraudzījusi Libli, nosaka:
— Nu, kā tad zvaniķim klājas?
— Varēja klāties labāk, madam, — atteic Lible.
— Godāju tevi pēc vecas parašas par zvaniķi, —
Marija turpina, — bet kas zina, vai tu rnaz tas vairs esi. Pagājušo svētdien esot zvanījis kučieris. Droši vien lika manīt, ka poiģi proč, Lible. Kar nu zobus vadzī.