Un viņš savās domās sacerēja runas sākumu.
«Nācu pateikt, ka Lible nav vainīgs. Plostu nogremdēja Tenisons. Es toreiz samelojos, teikdams, ka mēs aizgājām ar Tenisonu uz mājām kopā!»
Kāds pa blakus durvīm ienāca istabā, un Arnim likās, it kā soļi tuvotos durvīm, aiz kurām viņš stāvēja. Beidzot ir jāizlemj, vai nu iet iekšā, vai aizbēgt. Arnim pietrūka drosmes. Viņš nebija vēl pietiekami sagatavojies; viss notika pārāk pēkšņi. Kā dzelts viņš atlēca no durvīm un skrēja uz klasi. Tai pašā acumirklī tika atrautas klases durvis un Arnis ar sparu ieskrēja kādam rokās.
— Ūja, kaš tad nu? — brīnījās nācējs.
Arnis palūkojās uz augšu un nosarka.
Tas bija skolotājs. Arnis nezināja, ko atbildēt uz skolotāja jautājumu. Viņš bikli nostājās pie durvīm un klusēja. Skolotājs uzmanīgi, it kā ko gaidīdams, noskatījās uz Arni, bet zēns, nespēdams izturēt šo skatienu, iesāka skaļi raudāt.
Skolotājs Laurs samulsa. Tā jau bija otrā reize, kad zēns raudāja, tikko viņš to uzrunāja. Bet šoreiz viņš nolēma nepiekāpties tik viegli kā toreiz upmalā. Viņš uzlika roku uz zēna pleca, iebīdīja viņu savā istabā un lika apsēsties uz krēsla. Pats nosēdās blakus un saņēma Arņa roku.
— Kas tev kaiš, Arni? Jūtu, ka tev kaut kas nospiež sirdi. Kāpēc tu man neuzticies un nepastāsti?
Arnis vēl nepaguva atbildēt, kad pēkšņi kāds atvēra durvis un ienāca istabā. Tas bija Totss, kas gribēja pievākt savas mantas. Ieraudzījis Arni, puika mazliet satrūkās un apstājās.
— Vai iesi uz mājām, Tots? — skolotājs jautāja.
— Jā.
— Protams, ir laiks. Paņem savas mantas un esi krietns zēns; kad rīt nāc uz skolu, neņem vairs līdzi. Es tās visas uzmanīgi aplūkoju, un — tici man — neatradu nevienu mantu, kas tev noderētu šeit skolā. Bez šaubām, tās visas ir ļoti vajadzīgas lietas, bet tikai mājās, mājās un ne šeit. Kā tad paliek, vai apsolies izpildīt, ko tev teicu?
— Jā.
— Vai tiešām, Tots? Paskaties man acīs! Ja tev liekas, ka tomēr nespēsi . . . tik pēkšņi, tad pasaki. Galvenais, runā taisnību!
— Gan jau spēšu.
— Lieliski. Es tev ticu. Vīrs un vārds, norunāts? Tad vēl kas: pacenties arī labāk mācīties. Ja nepagusti paveikt visu, kas uzdots, nav liela bēda. Par to es tevi nesodīšu. Galvenais: ja tu ko mācies, papūlies iemācīties labi.
— Uz rītu iemācīšos pusi no krievu valodas uzdevuma.
— Labi, iemācies pusi. Bet teicami.
— Ja divus stabiņus nevarešu izrēķināt, izrēķināšu vienu.
— Var arī tā. Izrēķini vienu. Padari tik, cik tu spēj. Bet nenoraksti no citiem. Norunāts?
— Norunāts.
Totss sabāza mantas kabatās. Viņa seja bija nopietna un svinīga. Šķita, ka skolotāja laipnie un pamācošie vārdi nebija palikuši bez atbalss.
Likās, daži no šiem vārdiem caur viņa biezo ādu bija izspraukušies līdz pašai sirdij. Kad Totss, pieklājīgi atsveicinājies, virzījās uz durvīm, skolotājs viņam uzsauca:
— Bet kucēns, neatstāj kucēnu!
— Velns, aizmirsu! — Totss sarāvās un sāka meklēt suni.
Suns bija kā ūdenī iekritis. Tas nebija nekur atrodams. Arī pats skolotājs un Arnis, kurš jau bija kaut cik nomierinājies, pajīdzēja to meklēt. Totss līdz pusaugu- mam palīda skolotāja pagultē un sauca:
— Pitsu, Pitsu, Pitsu! Pitsū! Pitsū!
Bet Pitsus nerādījās.
Vēlāk sunīti atrada skolotāja gultā zem spilvena, kur tas mierīgi atdusējās, pasargāts no visiem pasaules trokšņiem.
Pēc Totsa aiziešanas Laurs atkal pievērsās Arnim.
— Nu, Arni, tagad izsūdzi man savas bēdas, tu taču apsolījies, vai .ne? Vienalga, kādas tās būtu, nebaidies. Iedomājies, ka esmu tavs labākais draugs, kam tu vari uzticēt visu. Un aizmirsti to, ka es varētu tevi sodīt vai rāt. Tas nenotiks. Tātad stāsti droši!
Arnis brītiņu vilcinājās. Uzticēties skolotājam? Viņa siltie, pamudinošie vārdi Arni nomierināja un radīja zināmu tuvību. Skolotājs pret viņu vienmēr izturējās laipni un draudzīgi. Vēlāk viņam pašam likās dīvaini, kāpēc tūlīt nebija iedomājies pastāstīt visu skolotājam. Pie ķestera viņš vairs neietu ne par kādu cenu.
— Es gribēju par plostu . . . Par to pašu plostu, kuru toreiz nogremdēja … es … tas nebija Lible, kas to izdarīja.
Viņš iesāka, bailīgi stostīdamies, bet pamazām saņēmās un beigās pateica pavisam skaidri un pārliecinoši.
— Jā, kā tad bija ar to plostu? Kā tu zini, ka Lible to nenogremdēja? — Laurs jautāja.
— Es zinu . .. Atnācu pasacīt, ka . . . ka .. . es meloju toreiz, teikdams, ka mēs abi ar Tenisonu kopā aizgājām uz mājām… Tajā sestdienā, kad mēs palikām šeit… Plostu nogremdēja …
Arnis pēkšņi apklusa. Viņam bija ļoti grūti nosūdzēt savu draugu.
— Pagaidi, pagaidi, nesaprotu, ko tu gribēji teikt, Arni. Tātad kāpēc tu meloji un kas nogremdēja plostu? Stāsti droši, nebaidies, — pamudināja skolotājs, redzēdams, ka Arnis atkal sāk stostīties.
— Es meloju, ka mēs kopā aizgājām uz mājām. Tenisons palika vēl skolā.
— Nu labi, tu meloji, un kas tad notika? Ā, tu taču negribēji teikt, ka… plostu nogremdēja Tenisons. Vai tomēr Tenisons?
— Tenisons. — Arņa galva noslīga uz krūtīm. Viņam bija ap sirdi tā, it kā viņš pats atzītos savā noziegumā. Acis pieplūda ar asarām, lūpas sāka drebēt.
Skolotājs pārsteigts mirkli uzlūkoja skolnieku, tad draudzīgi atsāka:
— Kā tu to zini, Arni?
— Tenisons man pats izstāstīja.
— Tā. Vai Tenisons arī pateica, kāpēc viņš to darīja? Acumirkli . . . vai Tenisons jau aizgājis?
— Nē. Tenisons ir vēl klasē. Palika mani gaidot.
— Un tu gribēji to pateikt ķesterim? Vai jau pateici?