— Nē.
— Kāpēc neteici?
— Neuzdrošinājos. Man bail.
— Ahā, tagad es saprotu: kad tu man uzskrēji virsū, tu nāci tieši no ķestera durvīm. Iekšā tomēr neiegāji?
— Nē.
— Tad ir labi. Vispirms nomierinies, Arni. Un neraudi, asaras te nelīdz. Izstāsti man visu, ko tu zini, varbūt atradīsim kādu padomu, lai visu vērstu par labu.
— Tagad mūs abus ar Tenisonu padzīs no skolas.
— Nerunā aplamības. Kas teica, ka padzīs? Kā tu vispār nāci uz tādām domām?
— Man likās, ka …
Skolotājs brītiņu padomāja, ko darīt, tad steidzīgi atvēra klases durvis, nostājās uz sliekšņa un aicināja:
— Ā .. . panāc šurp, Tenison!
Tenisons ienāca un apstājās netālu no durvīm. Skolotājs viņu ilgi pētīja ar skatienu, tad ierunājās:
— Klausies, Tenison, — vai tu man pastāstīsi patiesību, kad tev ko jautāšu?
— Jā, — skanēja drūma, bet pārliecinoša atbilde.
— Labi. Tad panāc tuvāk un apsēdies uz šā krēsla. Parunāsimies. Tā. Saki — vai tu nogremdēji mācītājmuižas jaunkungu plostu?
— Jā.
Tenisona sārtā seja kļuva vēl sārtāka. Pie tam viņš nodūra acis un skatījās grīdā.
Sēdēšana, liekas, ļoti traucēja Tenisonu, viņš grozījās gan šurpu, gan turpu un beidzot apsēdās uz pašas krēsla maliņas.
— Kādēļ tu to darīji?
Klusums. Atbilde aizkavējās. Skolotājs paņēma no galda papīrnazi un sāka to locīt pirkstos, it kā vēlēdamies pārbaudīt tā izturību. Bet viņa skatiens neatlaidīgi urbās Tenisona.
— Kāpēc tu neatbildi? Tu taču solījies man atbildēt, izstāstīt patiesību. Saki — kāpēc tu to izdarīji?
-.- Kāpēc tad viņi lien mūsu pagalmā kauties, — uzrunātais beidzot attrauca un sāka pētīt un grozīt savu svārku pogu.
— Tas nozīmē, ka tu gribēji viņiem atriebties? Nelāga būšana tāda atriebība, bet lai nu paliek. Saki, Tenison, — kāpēc tu liedzies, kad tev jautāja, vai tu te neesi vainīgs?
Tad Laurs mirkli padomāja un turpināja:
— Kāpēc tu nenāci un neatzinies, tikko uzzināji, ka Libli atlaidīs no darba? Vai tas tev nenozīmēja neko, ja cits tavas vainas dēļ zaudē darbu un arī iztiku?
— Es par to domāju gan.
— Tomēr nebildi ne pušplēsta vārdiņa. Vai tu vispār atzītos, ja Tali to nedarītu?
— Nezinu.
— Saki taisnību, Tenison. Gan jau tu zini, ko tu būtu darījis. Es domāju, ka tu neatzītos. Runā tieši un atklāti, kā solīji: būtu atzinies vai ne?
— Nē.
— Tā. Tagad tu vismaz pateici patiesību. Tu mēģināji atrunāt arī Tali, kad viņš gribēja visu izstāstīt?
— Jā.
— Ai, nē! — Arnis uztraūcās. — Sākumā viņš tiešām nebija ar mieru, bet vēlāk pateica — ej!
— Ā, tas jau skan labāk, — noteica skolotājs, uzmanīgi vērodams Tenisonu. — Beidzot tu tomēr saprati, ka tā nevar palikt, jā?
— Jā.
— Labi, vairāk es tevi nepratinašu. Ceru, ka tu nožēlo savu rīcību.
— Jā.
— Tā jau domāju, un tas ir pareizi. Ļoti labi. Galu galā esam tikuši pie skaidrības. Un tagad žigli uz mājām, izmācies uzdevumus un nenokar galvu. Par Libli es parūpēšos; vari būt mierīgs, tev ne no viena nav jābaidās. Es tevi nesodīšu; zinu, ka turpmāk tu vairs tā nedarīsi. LJn tu, kāpēc tu esi tik bēdīgs?
Laurs pievērsās Arnim.
— A, tu skumsti par to, ka nosūdzēji draugu. Tad iegaumē, Arni, es būtu darījis gluži tāpat. Tenisons tev uzticēja noslēpumu un tu neesi to izpaudis. Esmu pārliecināts, ka, izņemot mani, tu nevienam to neesi stāstījis. Vai tā nav?
— Nē, neesmu stāstījis.
— Zinu, ka neesi. Esmu priecīgs, ka tu man uzticējies. Tas bija labi un pareizi darīts. Arī savu draugu tu
pārliecināji, ka tas tā nevar palikt. Vēlāk arī pats Tenisons atzina, ka šo gadījumu nedrīkst noklusēt. Tāpēc neskumsti, jo tu darīji tieši tā, kā bija jādara. Varbūt tev bail, ka Tenisons uz tevi dusmojas? Tenison, tu taču nedusmojies uz Arni?
— Nē. Kāpēc lai es dusmotos?
Tenisons kļuva aizvien priecīgāks. īgnā, nelaipnā izteiksme bija nozudusi; kā smagu nastu novēlis, viņš atklāti un droši paskatījās te uz Arni, te skolotāju. Arnis sadrūmis raudzījās grīdā. Viņam bija tik smagi ap sirdi. Sākumā Arnim bija šķitis, ka visa dzīve atmirdzēs jaunā gaismā, tikko viņam no pleciem novelsies šis plosta jūgs, bet tagad, kad tas bija noticis, sirds nepavisam nekļuva vieglāka.
— Paklausies, Arni, — teica Laurs, satverdams viņa roku un to viegli pakratīdams, it kā vēlēdamies zēnu atmodināt no miega. — Tenisons uz tevi nemaz nedusmoji .s. Viņš, kā vienmēr, būs tavs labākais draugs. Tāpēc nebēda. Bet varbūt tevi nospiež kādas citas rūpes? Pirmkārt tu taču nosūdzēji pats sevi. Bet saki — toreiz, kad tu sameloji, ka jūs kopā aizgājāt uz mājām, vai toreiz tev bija zināms Tenisona noslēpums?
— Nē, toreiz Tali vēl nekā nezināja, viņam pateicu vēlāk, — nosarkdams atzinās Tenisons.
— Savādi, — skolotājs brīnījās, — tu nezināji, bet kālab tad tu meloji?
— Es viņu pierunāju, — Arņa vietā atbildēja Tenisons.
— Tad jau tie bija tik nevainīgi meli, kādi var gadīties katram. Nē, tāpēc gan nevajag noskumt, — skolotājs mierināja.
Pēc tam viņš atvadījās no zēniem.
Stāvēdams durvīs, skolotājs vēl piebilda:
— Libles dēļ esiet bez rūpēm. Jau nākamo svētdien Lible atkal zvanīs, ka dimd vien. Un nebaidieties, par notikušo neviens neko neuzzinās. Protams, ja jūs paši nestāstīsiet.
Zēni iznāca no skolotāja istabas. Klasē palikušie skolnieki uzlūkoja viņus ar izbrīnu, taču, kad daži ziņkārīgie gribēja iztaujāt, Arnis un Tenisons bija jau nozudusi. Pagalmā pie vārtiem stāvēja zirgs. Satuntuļota un ievīstīta kažokos, kamanās sēdēja Tēle. Viņa atgādināja siena gubiņu. Uz ragavu malas bija uzmeties kalps un sūca pīpi. Kad Arnis pagriezās, lai atsveicinātos no drauga, tas bija jau lielā gabalā. Puisēns iztālēm vēl noskatījās, kā Tenisons platiem soliem ātri attālinās. Pieejot pie kamanām, kur viņu gaidīja, Arņa sirdī atkal iezagās lielas bažas: bet ja nu Tenisons tomēr dusmojas?