Viņi vēl nebrauca mājup. Kalps teicās pa ceļam šo to nopirkt. Kad tas iegāja veikalā, Arnis un Tēle palika kamanās vieni. Bērni kautrīgi klusēja, abi gaidīja, kurš pirmais uzsāks sarunu.
No kroga, kas atradās turpat veikala tuvumā, nikni lamādamies, izmeimuroja kāds. Tas uz brīdi apstājās ceļa vidū, tad, streipuļodams no grāvja uz grāvi, tuvojās veikalam. Tai pašā brīdī pa durvīm iznāca divi zemnieki un devās tam pretī. Pusceļā starp krogu un veikalu tie sastapās, un tad kļuva dzirdama sekojoša saruna:
— Re, zvaniķis šodien atkal tā pietempies, ka uz grāvi vien velk, — zobgalīgi nosacīja viens no zemniekiem.
— Jā, ir gan piesūcies, — otrs piekrita.
Tad atkal pirmais:
-— Sveiks, Libles kungs!
— Svei-svei-ki-ī-ī-ī… — Lible atbildēja.
— Kurp iedams, kaimiņ?
— Uz elli.
— Paskat, šis iešot uz elli. Ko tu tur darīsi, vai zemes virsu nepietiek vietas?
— Nav jūsu darīšana, hik. Katrs var iet, kur. grib. Vai es tev jautāju, uz kurieni tu čāpo, hik, ko?
Lible apstājās un nikni uzlūkoja vīrus.
— Re, re, cik lepns, — iesmējās otrais zemnieks.
— Lepns, it kā šis būtu nezin kas.
— Citreiz šim uznāk tādi bērna niķi, ka tīri kauns: ņem un nogremdē puikām plostu, — piebilda pirmais.
— Ne, es tādu negodu negribētu piedzīvot.
— Uja, ūja, skat, kur lielais zinātājs!
— Ko tu no manis īsti gribi?
Lible draudīgi tuvojās vīriem, gatavs uzsākt kautiņu.
— Nemeklē kašķi! Neesam nākuši ar tevi cīkstēties, labāk taisies, ka pazudi!
— Ej vien, ej, varbūt atradīsi vēl kaut ko nogremdē- šanai, — atgaiņājās vīri un steidzīgi devās uz kroga pusi.
To izdzirdis, Lible aizsvilās pa īstam. Viņš draudēja zemniekiem ar dūri un kliedza:
— Paskat, kādi gudrinieki, grib man uzsēsties uz skausta. Pielūko, pielūko … ka . .. pagaidi … Ahā . . . Bet pielūko, ka es tevi pašu vēl nenogremdēju, jā, āliņģī iekšā — un gatavs! Ha, šī māksla man tagad ir rokā, hik!
— Tas Lible ir viens briesmīgs cilvēks, — čukstēja Tēle, pagriezdamās pret Arni, cik to pieļāva viņas ievīstītais augums un kakls.
— Kāpēc briesmīgs? — Arnis brīnījās.
— Briesmīgs gan. Augām dienām tik dzer un klaigā. Mācītājs esot šo padzinis.
— Bet ja nu viņu pieņem atpakaļ?
— Kas šo ņems.
— Noteikti.
No veikala iznāca kalps, nolika tabakas pakas kamanās pie Arņa un Tēles kājām, pārbaudīja sakas, sakārtoja grožus, un tagad sākās brauciens uz mājām. Lible, kurš pa šo laiku bija piegājis pie veikala, viņiem uzsauca:
— Ej, kaimiņ! Apturi, paķer līdzi! E, pagaidi!
Kalps izlikās, it kā viņš būtu kurlmēms kopš dzimšanas,
18.Arnis vēl vienmēr jutās vārgs un nespēcīgs
Arnis vēl vienmēr jutās vārgs un nespēcīgs. Slimības novājinātais ķermenis vēl nebija atspirdzis. Kādudien, kad tie abi ar Tēli kopā nāca uz mājām, kad stipri puteņoja, Arnis jau pusceļa piekusa un, juzdams, ka spēki izsīkuši, atsēdās kupenā, un, skumīgi smaidīdams, sacīja:
— Nav spēka.
Tēle apstājās. Viņa nekādi nespēja saprast, kā cilvēks tik ātri var pagurt. Vējš kauca un raustīja telefona vadus un plosījās gar stabiem, vietu vietām uz ceļa baloja lielas kupenas.
— Atpūties drusciņ, tad varēsi atkal paiet, — pēc brītiņa sacīja Tēle.
— Ja varēšu, — atbildēja Arnis ar to pašu nogurušo, skumjo smaidu. Arnis bija piekusis, bet sēdēt sniega kupenā bija tik patīkami un ērti. Viņš atlaidās pusguļus un pierunāja arī Tēli.
— Apsēdies!
Tēle brītiņu vilcinājās. Viņa mīņājās no vienas kājas uz otru un kārtoja lakatiņu. Tad piebilda:
— Ilgi mēs te nevaram palikt. Metas jau tumšs.
— Un kas par to? — Arnis smaidīja.
— Man būs bail iet uz mājām.
— Kāpēc? No kā tu baidies?
— Ne jau nu tieši baidos, bet tomēr ērmoti . . . Nu, pamēģini, varbūt tagad varēsi paiet.
Arnis pat nepakustējās. Viņš sajuta patīkamu gurdenumu un šeit, sniegā, bija tik labi, ka viņam uznāca vēlēšanās aizmigt. Tēles neatlaidība viņu pat mazliet kaitināja. Un vēja gaudas skanēja kā šūpļa dziesma. Jau acis lipa ciet . .,
— Kāpēc tu nesēdi? — viņš miegaini iejautājās.
— Negribu sēdēt, — Tēle atteica, bet apsēdās.
— Ja nu kāds nāk un ierauga, ka mēs te sēžam .,.
— Un kas tad būtu?
— Droši vien nobītos, — Tēle gausi novilka.
— Nāc apsēdies šeit, manā aizvējā, — Arnis mudināja. Viņš pat neatbildēja uz Teles jautājumu, ka tos kāds varētu ieraudzīt. Kur gan te gadīsies nācēji, cik tālu vien acis varēja saredzēt, viss ceļš bija tukšs kā izslaucīts.
— Ir jau labi, es nebaidos no vēja.
— Tev mugurā ir tikai mētelis, bet man kažoks. Man it nemaz nesalst, un kā ir tev?
— Man arī nesalst.
Pēc brīža Arnis atkal lūdza, lai Tēle piesēstas viņam tuvāk. Tagad tie sēdēja cieši blakus.
— Cik ilgi tad mēs tā sēdēsim? — Tēle beidzot noprasīja.
— Cik ilgi pašiem patiks. Kad tev sāk salt, tad pasaki.
— Ai nē, par mani nebēdā, kaut tikai tu pats nesa- aukstētos. Tu vēl esi vārgs un nespēcīgs. Citādi jau tu tik ātri nenogurtu. Jā, jā, neliedzies vis, tu vēl esi slims.
— Esmu vesels, Tēle. Bet saki — vai tev būtu žēl, ja es nomirtu?
Kad Tēle neatbildēja tūlīt, Arnis atsāka: