19.Skolotājs Laurs neizlaida Arni no acīm un, protams
Skolotājs Laurs neizlaida Arni no acīm un, protams, drīz vien pamanīja, ka zēns kļūst aizvien grūtsirdīgāks. Te nu bija: ko tas līdzēja, ka zēns mācījās teicami, uzvedās priekšzīmīgi un kārtīgi. Viens bija skaidrs: tāds Totss, kam bez mundrā garastāvokļa nepiemita gandrīz nekādu citu labu īpašību, tika dzīvē uz priekšu vieglāk nekā Arnis. Ja tāpat turpināsies, tad Tali izaugs par grūtsirdīgu sapņotāju, ko dzīve mētās kā laivu bez stūres. Bet šis otrs ar atgāztu galvu, augstu izslietu degunu viegli pārvarēja visas grūtības un soļoja caur dzīvi kā uzvarētājs. Kas gan viņam kā skolotājam tagad būtu jādara, lai uzvestu šo savādnieku uz pareizā ceļa? Pirmkārt bija jāuzmanās, lai zēna grūtsirdības uguntiņai nelietu eļļu, kā to, piemēram, darīja ķesteris ar saviem biežajiem sodiem un bāršanos. Jācenšas Arņa domas novirzīt uz ko citu, priecīgāku.
Kādu dienu, īsi pirms ziemsvētkiem, krievu valodas stundā, Totss aizrautīgi skatījās ārā pa logu, nepievērsdams klasei ne mazāko vērību. Skolotājs bija viņu vairākkārt apsaucis un aizrādījis, ka mācību laikā nedrīkst nodarboties ar blakuslietām, bet, redzēdams, ka šie vārdi vēl vienmēr nelīdz, viņš noprasīja:
— Kas tur ārā īsti notiek, ko tu tur esi ieraudzījis?
— Nn . .. nekā, — Totss izvairījās.
— Paga, paga, kaut kam tur jābūt, tu jau nevari no loga ne acu novērst. Labāk pastāsti, citādi atkal saķildosimies.
— Atkusnis sācies …
— Ā! Vai tas uz tevi iedarbojas sevišķi spēcīgi, ko?
— Nemaz neiedarbojas, es jau tikai tāpat…
— Atzīsties, tu domā, ka tagad būtu īstais laiks sākt pikoties, vai ne? Nu, nu, nu, neizvairies!
— Tā ir.
— Nu redzi, cik labi mēs saprotamies. Bet tagad sēdi rāms un papūlies uzmanīgi sekot mācībām. Labi? Piko- šanās nav zaķis, kas aizbēgs. Ja būsi paklausīgs, pusdienas laikā sarīkosim sniega kauju. Vai esi ar mieru?
— Esmu gan.
Totss līdz pat pusdienai nosēdēja klusu kā pelīte, bet, kad sākās kauja, tad cīnījās kā lauva. Karotāji sadalījās divās naidīgās nometnēs. Tie, kuri palika Pļevnā jeb uz pakalna, ievēlēja par savu vadoni skolotāju. Otrā puse, aiz pakalna, krievi, iecēla par ģenerāli Tenisonu.
Laurs vēlējās, lai Tali tam būtu pēc iespējas tuvāk, tad viņš varētu zēnu labāk uzmanīt, bet Arnis bija pārgājis pretinieku nometnē un stāvēja blakus Tenisonam. Viņu iepriecināja tas, ka Arnis bez īpaša uzaicinājuma bija iesaistījies kaujā.
Tenisons sākumā bija atteicies kļūt par komandieri, sak, ko tad es tur . .. ievēliet Totsu, viņš māk labāk, bet, kad citi nelikās mierā, viņš tomēr piekrita.
Viss bija sagatavots, kuru katru acumirkli varēja sākties sīva cīņa un tomēr nesākās. Bija kāds cilvēkbērns, kurš vēl vienmēr netika skaidrībā pats ar sevi. Tas bija Totss. Viņš stāvēja starp abām naidīgajām nometnēm un, kā glābiņu meklēdams, skatījās gan uz vienu, gan uz otru pusi un nezināja, kurai pievienoties.
— Nāc šurp, Tots, ko glūni, kaklu izstiepis, — sauca no lejas.
— Kas jūs tādi esat? — Totsa balss kļuva nopietna un skarba.
— Krievi. Nāc tik šurp!
— Pie krieviem es neiešu. Un kas ir tie tur?
— Turki, turki … Kā gan tu nezini, tā taču ir Pļevna.
Totss sarauca pieri, viņam nepatika ne viena, ne otra
puse. Būtu pavisam cita lieta, ja indiāņi cīnītos ar Kentukijas vīriem, tad sarkanādainajiem stātos pretī varens un briesmīgs ienaidnieks, bet tagad — krievi pret turkiem?
— Totss grib būt sarkanādainais, — sauca atkal no lejas.
— Ko niekus, — kliedza no pretējās puses. — Viņš taču ir Kentukijas Lauva, viņš meklē savus Kentukijas vīrus. Piesargies, Lauva!
Tai pašā mirklī no turku nometnes izlidoja sniega pika un trāpīja Totsam tieši mutē. Totss patlaban grasījās kaut ko teikt, un droši vien gribēja dot atbildi uz citu zobgalībām, kad nejaukā sniega pika, vēl ļaunākas rokas mesta, aizsita tam muti. Totss pāris reižu dziļi ievilka elpu un sāka klepot.
Nu viņam beidzot bija skaidrs, kurai pusei pievienoties: sniega pika nāca no turku puses, tātad turki paši gribēja ar viņu naidoties. Skaidrs, viņš liks tiem just savu dzelzs dūri!
Sākās kauja. Pirmās sniega pikas šņākdamas lidoja gan turpu, gan atpakaļ. Ienaidnieki vēl bija pārāk tālu viens no otra, tāpēc lielākā daļa lādiņu trāpīja vējam, bet, jo tuvāk krievi pienāca nocietinājumam, jo sīvāk iedegās cīņa, un šāviņi sāka trāpīt mērķi.
Tenisons cīnījās sparīgi, kaut gan sākumā bija grūti iekustināms. Viņš kā negudrs traucās uz priekšu gar kalna pakāji un šķita nemaz nemanām, ka viņam uz galvas gāzās vesela sniega lavīna.
Laurs gribēja atrast starp uzbrucējiem Tali, tas tiešām vēl turējās Tenisona tuvumā un, liekas, bija iededzies cīņā. Bet Arnis nepavisam nelīdzinājās Tenisonam. Pēdējais cīnījās uz dzīvību un nāvi, bet Arnis ikreiz, kad viņam trāpīja sniega pika, klusi pasmaidīja. Kad uzbrucēji sasniedza nokalni, Arnis sastapās vaigu vaigā ar skolotāju.
— Padodies, Tali! — sauca Laurs.
— Nepadošos, neparko nepadošos! — attrauca Arnis, priecīgi smiedamies. Viņi izsvieda savas sniega pikas reizē. Arnis trāpīja Lauram tieši pierē, kamēr Laura sniega pika aizsvilpa Arnim garām. Tas Arni sajūsmināja vēl vairāk, un, kad viņš redzēja, kā skolotājs elsdams un pūzdams tīrīja acis un bārdu, viņš smējās, vēderu turēdams.
Tai pašā acumirklī kāda cita nodaļa Jāzepa Totsa vadībā uzbruka nocietinājumam no aizmugures. Atskanēja skaļš «urrā!». Sniega pikas no abām pusēm bira nabaga turkiem uz galvām, mugurām, aiz apkaklēm un kur