vien pagadījās. Totss cīnījās kā lauva, kā īsts varonis. Viņam blakus turējās Kīrs, stiepdams līdz kartupeļu grozu ar gatavām sniega pikām, tā ka Totsam atlika tikai pakampt un izsviest. Turki bija ielenkti un sāka izklīst, citiem izdevās aizbēgt, citi padevās gūstā. Krievi bija izcīnījuši uzvaru.
— Bet tagad pasakiet, kurš bija tas drosminieks, kas iedomājās mūs aplenkt, — Laurs smiedamies noprasīja, redzēdams, ka jebkura pretošanās būtu veltīga.
— Totss, Totss, — atsaucās bērni cits caur citu.
Un Totss, kā jau dažkārt varonis, krūtis izgāzis, lepni pastaigājās savu karotāju vidū, laiku pa laikam uzsaukdams kādu pavēli vai izteikdams piezīmi.
— īsts Skobeļevs! — smējās skolotājs.
— Mēs atsistu uzbrukumu, bet nepaguvām ne attapties, kad šie jau klāt. Nu pagaidi, Skobeļev, kauja vēl turpināsies.
So ierosinājumu uzņēma ar gavilēm. Rokas čakli' stājās pie darba — tās gatavoja jaunas sniega pikas. Katrā pūsē strādāja savi lādiņu meistari, kuru vienīgais uzdevums bija sagatavot munīciju. Skobeļeva vīriem bez tam pastāvēja arī vēl citas īpašas vienības. Pirmā, kurā ietilpa visveiklākie, tikai svieda, otrā — piegādāja munīciju, trešā slepeni izlūkoja vai novēroja un ziņoja, kad visizdevīgāk uzbrukt, piedevām vēl lielgabalnieki. Pēdējie savēla milzīgu sniega bumbu, pacēla to uz rokām, sviedēji ielavījās aizsegā ienaidnieku mudžekli, atvēzējās un nometa bumbu tieši uz pretinieku galvām. Pašķīda vesels sniega lēvenis. Šis paņēmiens bija ļoti iespaidīgs: nometot vienu tādu milzeni, dabūja ciest vesels pretinieku pulks.
Nākošajai spožajai kaujai vajadzēja notikt starp sar- kanādainajiem un bālģīmjiem. To ierosināja Totss un vēl kāds zēns, kuru Totss, protams, bija pierunājis.
Dievs vien zina, kur Kentukijas Lauva bija izrāvis tik milzum daudz zilo un sarkano papīrīšu, bet to bija tik daudz, ka ikviens karotājs varēja piestiprināt sev pie krūtīm zilu vai sarkanu zīmīti, sarkanādainie dabūja sarkanās zīmītes, bālģīmji — zilās. Kā un kur papīrs iegūts, tas karotājus nepavisam neinteresēja, tagad tam vienkārši neatlika laika, bet Visaks, šis nodevējs, bija saburtojis uz savas papīra strēmelītes šādu uzrakstu: «Ģeografijas grāmata — Augusts Visaks». Ar to pietika, lai Visakam pamostos briesmīgas aizdomas. Viņš grasījās tūlīt doties uz klasi, lai šo «tumšo lietu» noskaidrotu, un aizietu arī, ja citi zēni neatturētu. Vēlāk dzirdēja vēl daudzus gaužamies, ka viņa tādai un tādai grāmatai nozudis apvāks.
Sarkanādainie nepaguva pat degunu izšņaukt, kad viņiem jau uzbruka Kentukijas zēni ar savu lielisko karavadoni priekšgalā.
Kauja sākās ielejā pie kalna nogāzes, kur auga daži koki un pāris upeņu krūmu; šāda apkārtne bija indiāņu cīņām vairāk piemērota nekā kailā kalna virsotne. Tika iecelti jauni karavadoņi; kentukiešus, protams, vadīja tas, kam pienākas, sarkanādainos — Tenisons. Tenisons tūlīt, tikko Totss sevi izvirzīja par kentukiešu vadoni, pārgāja pretinieku nometnē, un skolotājs viņu nekavējoties iecēla savā vietā par komandieri. Kopā ar Tenisonu sarkanādaino pusē pārgāja arī Arnis. No Laura komandas divi vīri turpretī pārgāja Totsa pusē, tā ka abās nometnēs bija vienāds cīnītāju skaits.
Cīņa izvērtas briesmīgi sīva. Bumbu lidoja tik daudz, ka reizēm iās gaisā atsitās viena pret otru un pakšķēdamas sašķīda. Abas puses cīnījās pašaizliedzīgi un drosmīgi. Tik daudz varonības, veiklības un spēka vēl nebija pieredzēts. Pašā karstākajā cīņas mutulī, dievs zina, kā tas gadījās, kentukiešu vadonis ieraudzīja, ka viņa vīru ir briesmīgi daudz, turpretī ienaidnieku tikai maza saujiņa. Bet pats dīvainākais bija tas, ka viņa paša ļaudis, ar zilo papīrīti pie krūtīm, sāka bez žēlastības slānīt kā pašu vadoni, tā viņa vīrus. Un kas vēl trakāk — šie «zilie» vīri saradās visur: priekšā, blakus, aiz muguras. Vārdu sakot, izcēlās tāds juceklis, ka neviens netika gudrs, kas īsti notiek. Satrūcies Kentukijas Lauva uz brīdi apstājās un uzsauca:
— Mierā, sātani! Ko tas nozīmē?! Mūs sāk apšaudīt savējie? Mierā, es saku!
Viņš ļoti labi zināja, ko tas nozīmēja, taču bija jau par vēlu. Zilie pārvērtās par sarkanajiem, un visu kentukiešu pulku cieši ielenca sarkanie. Sarkanādainie stāvēja ciešā lokā ap kentukiešiem, katram rokā draudoši
pacelta sniega pika, un visi skaļi smējās. Tenisons, sar- kanādaino lielais vadonis, bija pēc sava viltīgā padomdevēja — skolotāja ierosinājuma apmainījis nozīmes un ielencis kentukiešus.
— Jā, bet šitā nedrīkst! — sauca Totss, pietvīkdams aiz kauna.
— Kādēļ ne, — vaicāja Laurs, — karā neviena viltība nav aizliegta un jo sevišķi karā pret sarkanādainajiem.
Kauja bija beigusies. Bērni, skaļi trokšņodami, sagāja klasē. Laurs apstājās un noskatījās uz meiteņu pulciņu, kas bija sīvi cīnījušās savā starpā. Tad viņš ieraudzīja, ka Arnis pie skolas kāpnēm ar slotu tīra kājas. Laurs piegāja pie durvīm, lai ar viņu parunātos un apjautātos, kā viņam labi patikusi sniega kauja, bet tieši tajā acumirklī sāka zvanīt baznīca. Skolotājs apstājās un brītiņu klausījās, kā no baznīcas torņa plūda gausi, vienmērīgi bim-bam un it kā viļņodami izgaisa tālē. Tad viņš smaidīdams pievērsās Arnim un teica:
— Vai dzirdi, Arni, kā Lible dimdina?
Arnis uzlūkoja skolotāju un bikli iejautājās:
— Vai tik tas ir Lible, kas tur zvana?
— Protams, ka Lible. Lible jau zvana kopš svētdienas; bet ko tu domāji?
Arnis pārsteigts apstājās un klausījās, it kā gribēdams pārliecināties, vai tiešām tornī stāv Lible.
Viņš attapās tikai tad, kad viņam klusu piebikstīja Tenisons un apjautājās, ko skolotājs teicis.
— Teica, ka Lible atkal zvanot, — atbildēja Arnis.
— Ak zvanot gan, ko? — Tenisons žigli noprasīja.
— Jā . . . iezvana bēres . . . kāds ir miris, — piebilda Arnis.
Tenisonam bija vienalga, ko tur iezvana, galvenais, ka zvanīja Lible. Arnis to saprata ļoti labi un dusmojās- par drauga vienaldzību. Viņš vismaz varēja apjautāties, kam zvana.