— Ak zvanot gan, ko? — Tenisons žigli noprasīja.
— Jā . . . iezvana bēres . . . kāds ir miris, — piebilda Arnis.
Tenisonam bija vienalga, ko tur iezvana, galvenais, ka zvanīja Lible. Arnis to saprata ļoti labi un dusmojās- par drauga vienaldzību. Viņš vismaz varēja apjautāties, kam zvana.
20.Ziemsvētku sestdiena bija klāt.
Ziemsvētku sestdiena bija klāt. Pēcpusdienā bērni sapulcējās skolā, lai atkārtotu iemācītās dziesmas. Mēģinājums izdevās lieliski. Ķesteris jutās pacilāts, starodams aiz labpatikas. Viņš grozījās bērnu pulciņā, un šī bija viena no tām retajām reizem, kad viņš jutās ar tiem apmierināts un nebārās. Arnim bija savāda sajūta, viņām šķita, ka jānotiek kaut kam sevišķam un ka tas varēja notikt tūlīt uz vietas. Viņš nejutās noskumis, bet gan priecīgi satraukts. Šī ziemsvētku sestdiena viņam šķita kā sapnis; kā miglā ap viņu kustējās pārējie bērni. Pat Tēle, stāvot meiteņu pulkā un dziedot, likās esam kaut kur ļoti tālu, aiz mākoņiem.
Tenisons bija apsējis ap kaklu melnu zīda lakatiņu, saeļļojis matus, uzģērbis jaunas drēbes un izskatījās gluži citāds nekā parasti. Kad viņš pasmaidīja, viņa acīs pavīdēja kāda gaiša cerība. Kīrs bija apvilcis jaunmodīgus svārkus, kas aizpogājami līdz pat zodam, ap kaklu mirdzēja koši balta apkaklīte. Totsam bija ne vien jauns uzvalks un zābaki, bet arī vēl «zelta pulkstenis ar zelta ķēdi», prove numurs piecdesmit seši, kā viņš pats visiem apgalvoja. To viņš saņēmis kā dāvanu, tēvs gan •pirms ziemsvētku vakara negribējis dot, bet viņš tikmēr uzplijies, kamēr vecais atmetis ar roku un noteicis: «Nu ņem tad arī, citādi jau man miera nebūs.» Šis tad arī tūlīt paņēmis.
Kad mēģinājums bija beidzies, Totss ar savu pulksteni sāka staigāt no viena pie otra, neatlaidīgi atkārtodams vienu un to pašu:
— Nopērc, Toming. Nopērc, Semer. Nopērc, Visak.
Tīrais zelts, re, spīd kā traks. Prove vis virsu, skaties, piecdesmit seši.
— Cik tad tu prasi? — kāds iejautājās.
Un pulksteņa īpašnieks tūlīt lepni atteica:
— Bez simtnieka tā lieta neies.
Visaks ilgi pētīja spožo metala mantiņu un galu galā atrada, ka tas esot kaķu zelts. Totss tik ļoti sadusmojās, ka aizmirsa svinīgo priekšsvētku pacilatību un sāka nikni lamāties.
— Pats tu esi kaķu zelts, muldoņa. Labāk paskaties, kādas bikses tev kājās, tās jau ir pārtaisītas no ķestera vecajām ūzām. Re kur vēl caurums.
Viņš spīdzināja Visaku tik ilgi, kamēr tas piekusa, meklēdams biksēs caurumu, un sāka raudāt. Kad Visaks caurumu tomēr neatrada, viņš piegāja pie citiem, nometās tupus un lūdzās ar asarām acīs, lai paskatoties, vai tiešām viņa biksēs esot caurums. Bet Totss pa to laiku lepni pastaigājās biedru pulkā, un viņa seja mirdzēja tikpat spoži kā zelta pulkstenis ar ķēdi.
Pārējie skolēni arī bi'ja paņēmuši lidzi kādu svētku mantiņu: Tomingam stikla nūjiņa, kas laistījās kā varavīksne; Liblikam dažas konfektes ar blīkšķi, tikko tās sāk attīt, tūlīt atskan spalgs šāviens. Lēstam skārda vabole ar stiepļu kājiņām un atsperi aizmugurē: uzvelc — un vabole metas skriet, it kā viņai pats nelabais dzītos pakaļ; Tīdam saišķītis sudraba un zelta diegu, ar kuriem viņš solījās izpušķot eglīti un kuriem vajadzēja mirdzēt tā, it kā viss koks būtu pārklāts ar zeltu un sudrabu. Daudzi, protams, savas mantas nevienam nerādīja un par tām pat nerunāja, taču pēc ikviena skolēna sejas varēja skaidri pateikt, ka tam pieder kaut kas, par ko tas paslepus priecājas.
Arnis piegāja pie Tenisona, kad tas patlaban izvilka no mēteļa kabatas baltmaizes ņuku ar gaļas šķēli, apsēdās uz sola un sāka ēst.
— Nu, kā tu izpušķosi savu eglīti? — Arnis apjautājās.
— Ko es pušķošu . . . Nemaz nepušķošu, mums eglītes nebūs, — atbildēja Tenisons un sāka kāri ēst.
— Vai tiešām?
— Ko tur pūlēties. Izdeg milzums sveču — un vairāk nekā. Labāk sanes istabā salmus, tad ir labi mest kūleņus un kauties ar salmu vīšķiem.
— Nu ko tu neteiksi, — Arnis prātoja, — viņam tāda eglītes dedzināšana nenozīme neko .. . Bet vai tie vispār ir kādi ziemsvētki bez eglītes?
Viņš brītiņu padomāja un uzaicināja Tenisonu pirmajos ziemsvētkos pie sevis uz eglīti; atnākšot arī Tēle un . . . Nūja, lai tikai nākot vien, gan jau tad …
Tenisons sāka ēst lēnāk, brīdi padomāja, tad noteica:
— Var jau aiziet.
— Atnāc, atnāc! — Arnis atkārtoja.
Kad troksnis klasē kļuva pārāk skaļš, durvīs parādījās skolotājs Laurs un teica:
— Zēni, zēni, neiegāziet griestus!
Tuvākie skolēni viņu sveicināja, un Totss, kurš arī atradās turpat pie durvīm, pašķīra svārkus labi plati, lai viņa zeltnieks nepaliktu skolotājam nepamanīts.
Laurs, protams, redzēja visu šo spožumu, taču neteica ne vārda. Viņš ienāca klasē un apjautājās skolēniem, kā viņi jūtas lielajos svētkos.
— Labi, labi, — bērni atbildēja korī.
— Tad jau viss kārtībā, — noteica savukārt Laurs un mierīgi uzlukoja skolēnu priecīgās sejas: klasē bija visi, netrūka neviena.
— Vai ar dziesmām viss kārtībā? Biju savā istabā un klausījos — skanēja skaisti. Bet skaļāk par visiem,— viņš pievērsās Totsam, — tomēr skan tavs bass. Gluži kā no mucas dziļumiem. Tu nevelc vairs tālāk, kad citi ap- klust, mēģini pabeigt dziesmu kopā ar pārējiem: nav glīti, kad viena balss stipri atdalās no citām un skan vēl arī tad, kad citi jau sen apklusuši. Kā tev liekas, Tots?
Totss nodomaja, ka skolotājs runā par pulksteni; viņš satvēra ķēdi un to klusu pažvadzināja. Kad viņš beidzot atskārta, ka šeit nerunā par pulksteni, bet par viņa skaisto basu, Totss pielika pirkstus sev pie rīkles un to drusku paspieda, it kā vēlēdamies atbildēt skolotājam: jā, tā jau nav nekāda nieka rīkle.