— Tad jau iznāk, ka dievs visam ļauj notikt, kā pagadās … ka viņš nemaz šajā lietā …
— Velns viņu sazin, liekas, ka tā tiešām ir . .. Ej un saķer taisnību. Bet tev vienmēr tādas gudrības galvā kā dažkārt prātniekam. Ko es no tādām būšanām saprotu. Vienreiz saņēmos un sāku iztaujāt pašu prāvestu — kam ticēt un kam ne …
— Nu un ko viņš teica?
— Teica: «Tu, Lible, esi viens negants cilvēks, tu kārdini dievu.» Es šim noprasu, sak, kā tad es viņu kārdinu, bet šis: «Tev allaž prātā grēcīgas runas …» Un tā tas palika, tālāk es vairs nerunāju nekā.
Arnis nogrima domās. Metās krēsla. Libli pēc sejas vairs nevarēja pazīt, kaut gan starp viņu un Arni nebija vairāk par trim četriem soļiem. No apakšas plūda tumša murdoņa, brīžiem atskanēja kāda skaļāka balss. Tālāk kļuva dzirdamas zvārgulīšu skaņas, zirgu sprauslāšana un zviegšana. Kad Arnis paskatījās pa atvērto lūku, viņam šķita, ka tas atrodas uz mākoņa un milzīgā ātrumā lido uz priekšu, bet apakšā tumši bangoja un krāca jūra.
Lible pašlaik grasījās aizdedzināt papirosu, kad Arnis pēkšņi pagriezās un iejautājās:
— Kāpēc tu dzer, Lible?
— Kā? Ko tu teici? — tas savukārt atjautāja, turēdams sērkociņu kārbiņu vienā un sērkociņu otrā rokā.
— Kāpēc tu dzer? Degvīns taču ir briesmīgi sīvs, vai tas tev tiešām garšo?
— Ak degvīns? Kur nu šis garšo, bet nu …
— Kāpēc tu dzer?
— Nu tāpat, aiz ieraduma, nevaru vairs atmest, reizēm ir tā, ka jādzer.
— Saki — vai tas ir sīvs vai salds?
-— Kur nu salds .. . Mana mute tāpat izjūt šā sīvumu kā visi, kas dzer, bet, ja es zinātu, ka nenoreibšu, neņemtu mutē ne pilītes.
— Vai tu tāpēc dzer, lai noreibtu?
— Kā lai tev pasaka: ne jau nu gluži tāpēc, bet tā … jādzer — un viss … iekšas prasa. Kad esmu iemetis, tūlīt kļūst labāk.
— Vai tu nevarētu nedzert?
— Nezinu, neesmu mēģinājis, bet kāpēc gan nevarētu, ja labi gribētu.
— Tad nedzer vairs.
— Kāpēc?
— Nu, tas … tas nav labi…
— Skaidrs, ka labi nav, redzi, dažreiz dzērumā izdari tādas muļķības, ka nākamā dienā, ja labi padomā, mati ceļas stāvus. Tā gan, slavējami tas nav, bet nu …
— Atmet dzeršanu!
— Nūja, tev viegli pateikt: atmet. Paklau, tu esi viens savāds puika, vienmēr tu lauzi galvu un kaut ko gudro … Tev par sarunu biedru derētu gudrs un skolots vīrs, tad tu varētu viņu par visu ko iztaujāt. Tas zinātu, ko tev atbildēt un paskaidrot. Bet ko es tagad .. . Un, ja mēs vēl ilgi pļāpāsim, tad paliksim abi tik dulli, ka nogāzīsimies zemē. Jā, jā . .. vai uz leju vēl nekāpsi?
— Tūlīt jau kāpšu. Vai tu sāksi zvanīt?
— Ir laiks.
Lible satvēra zvana virvi, aizmeta izdzisušo papirosa galu, nospļāvās un sakārtojās darbam.
— Pagaidi, es zvanīšu, — sacīja Arnis un satvēra virvi.
— Tev nepietiks spēka.
— Spēka man diezgan.
Spēka pietika, bet pietrūka mācēšanas. Pirmais piesitiens neizdevās. Pēc brīža no torņa tīrās un skaidrās dunoņas vietā sāka plūst saraustīta šķindoņa. Lible skali iesmējās, bet ļaudis lejā prātoja:
— Dzi, Lible tur augšā laikam grabina vecu katlu.
Cits atkal piebilda:
— Kā tad, laikam atkal piemeties kā mārks. Pielūko, nolidos lejā pa galvu pa kaklu ar visu zvanu.
Pulciņš jaunekļu, kas baznīcas priekšā sarunājās un smēķēja, tagad atvērtām mutēm paraudzījās uz augšu, it kā šie gaidītu, kad Lible kopā ar zvanu nolidos lejā. Bet puiši drīz vien nomierinājās, jo tornī sāka skanēt ritmiski bim-bami, aicinot ļaudis uz lūgšanām par godu pestītāja dzimšanas dienai. Arnis bija paguvis ievingrināt roku un rīkojās ar zvanu tā, it kā viņš visu mūžu būtu kalpojis par zvaniķi.
21.Lejā baznīcā viss spulgoja un mirguļoja.
Lejā baznīcā viss spulgoja un mirguļoja. Visas sveces bija aizdedzinātas, izgreznotā egle altāra priekšā vēstīja baznīcēniem par svētsvinīgo stundu, kāpēc visi bija sapulcējušies pie altāra. »
Mācītājmuižas kučieris, kurš bija arī sveču aizdedzi- nātājs, vēl šo to kārtoja, nostādīja taisnāk kādu sašķiebušos sveci vai aizlūzušās vietā ielika jaunu.
Arī viņš šodien pildīja baznīcas dienestu, jo Lible svētku piektdienā bija teicis mācītājam, ka viņam nepavisam nepiemitot īpašība būt vienā un tai pašā laikā vairākās vietās. Mācītājs beidzot bija tam piekritis un norīkojis kučieri viņam par palīgu.
Arnis iespraucās savā vietā starp skolēniem.
— Kur tu paliki? — jautāja Tenisons, kurš bija pamanījis Arņa nozušanu.
— Biju tornī, — Arnis atbildēja.
— Ko tu gan visu neizdomā, — Tenisons cieši uzlūkoja Arni.
Kad dievkalpojums beidzās, Arnis kopā ar citiem izgāja no baznīcas un nostājās baznīcas priekšā uz laukumiņa. Viņam garām aizsteidzās skolēni. Tie devās pēc s^vām mantām, drēbēm un grāmatām, kuras tiem bija aizdevis skolotājs. Bērni vēlējās jo drīzāk satikt savus tuviniekus, kas tos bija solījušies gaidīt pagalma galā pie zirgiem. Patlaban viņam pagāja garām divi zēni, kas, liekas, bija sastrīdējušies, un Arnis dzirdēja šādu sarunu:
— Tu esi īstā aitasgalva. Tu visu laiku kāpi man uz kājas, — pirmais sūrojās.
— Ķēms, tad būtu parāvis kāju nost, — otrs atbildēja.
— Kā tad es to varēju izdarīt, ja citi no muguras stūmās virsū kā nelabie.
— Ak, nesāc nu činkstēt. Tu rej kā suns bez apstājas. Labāk atvelc elpu!
— Ķēms! Manu jauno pulksteni salieca kliņģerī… cūkas tādi.