Arnis tos pazina pēc balss: Tenisons un Totss. Kā gan viņi šajā brīdī varēja uzvesties tik neglīti, sevišķi Totss, Arnis to nevarēja saprast. Viņš pastāvēja vēl brītiņu un noskatījās, kā ļaužu drūzma plūda ārā no baznīcas. Cik daudz tur ietilpa cilvēku, tīrais brīnums!
Tad kāds saudzīgi satvēra viņa roku un iejautājās:
— Arni, tu?
Arnis pagriezās, viņam blakus stāvēja skolotājs.
— Nāc! — viņš aicināja Arni sev līdzi. — Man ar tevi jārunā. — Skolotājs caur priekšnamu ieveda Arni savā istabā.
Laurs piegāja pie galda, paņēma kādu papīrā ietītu priekšmetu un rādīja Arnim.
— Skaties, — viņš sacīja, — es tev dāvināšu vijoli; iemācies spēlēt, un tu redzēsi, kā izgaisīs visas bēdas, tikko tu paņemsi vijoli rokās. Pēc svētkiem nākdams uz skolu, atnes līdzi, es tevi pamācīšu.
Arnis bija tik pārsteigts, ka neuzdrošinājās pieņemt dāvanu, ko skolotājs viņam bija pasniedzis. Viņš nekustīgi stāvēja istabas vidū un asaru pilnām acīm raudzījās skolotājā.
— Ņem vien, tagad tā pieder tev,— Laurs mudināja.
Tikai tagad Arnis satvēra vijoli. Viņš aizmirsa pateikt
paldies, bet zēna skatienā skolotājs ieraudzīja visdziļākās pateicības jūtas, un ar to viņam pietika.
— Tā, — Laurs piebilda, — nu tev ir vijole, saņemies un iemācies to spēlēt: gribas tev netrūks, to es zinu … un tad jau tā lieta ies. Vai mājnieki tevi gaida?
Arnis atbildēja, ka tēvs, māte un Mārtiņš gaidot baznīcas priekšā pie zirgiem.
— Tad ej … un priecīgus ziemsvētkus!
Arnis gāja. Viņš neturēja savu nesamo rokās, kā parasti, par to viņam neatlika laika padomāt. Un, otrkārt, viņš nepamanīja, ka vijoles kastei ir vara rokturis, ko skolotājs ar gudru ziņu nebija iesaiņojis. Arnis nesa vijoli klēpī, kā mātes nes bērnus.
— E, ko tu tur nes? — jautāja kalps, kas pirmais bija pamanījis nācēju.
— Vijoli, vijoli! — Arnis gavilēja.
— Kur tu to ņēmi? — brīnījās arī māte, pienākdama tuvāk un bijīgi uzlūkodama nesamo dēla rokās.
— Nu pasaki taču, kur tu ņēmi!?
— Skolotājs uzdāvināja.
Arnis šo dārgo mantu vairs neizlaida no rokām.
— Padod, vai ir smaga, — tēvs interesējās un sniedzās pēc vijoles. Arņa sejā pavīdēja liela neuzticība, pirms viņš atdeva vijoli tēvam. Visi brīnījās. Beidzot māte noprasīja:
— Bet vai tu pateici paldies, Arni?
Viss beidzās ar to, ka pēc brītiņa kāds puisēns joza, ko kājas nes, uz skolu pateikties par dāvanu. Arnis to atcerējās tikai tad, kad par to ieminējās māte. Viņš taču nebija pateicis pat paldies. Viņš bija aizmirsis arī grāmatu, ko skolotājs bija iedevis lasīšanai.
— Tu mazais jokdari, —- smējās skolotājs, kad Arnis pietvīcis un aizelsies bija atskrējis atpakaļ.
— Tad tādēļ tu atgriezies! Tu jau man pateicies un pats to nemaz nepamanīji. Ej vien mierīgi mājās. Tūlīt pēc svētkiem sāksim vingrināties.
Kad Arnis bija paņēmis grāmatu un vēlreiz piekodinājis Tenisonam, kurš patlaban posās ceļā, lai tas rītvakar viņu apciemojot, viņš atgriezās pie savējiem.
Brauciens uz mājām bija neizsakāmi jauks. Garā virknē brauca baznīcēni, skanēja zvārguļi, sasaucās priecīgas balsis. Laiks bija apmācies un silts. Liegās sniegpārslas lidinājās uz zemi un kā plīvuris apklāja baznīcēnu drānas. Līn tuvu un tālu mirdzēja spoži apgaismoti logi … Bija taču ziemsvētku vakars.
22.Mājās, pie eglītes, Arnis saņēma vēl citas dāvanas, kas
Mājās, pie eglītes, Arnis saņēma vēl citas dāvanas, kas viņam protams, darīja prieku, taču nevarēja noliegt — par vijoli zēns priecājās visvairāk. Tēva dāvinātā ziemas cepure, piemēram, viņam sagādāja lielu prieku, mātes adītais kamzolis un zīda kaklauts tāpat, bet, tikko Arnis paņēma rokās vijoli, viņa acis iemirdzējās un viss pārējais, šķiet, aizmirsās. Un ne tikai Arnis, visi, sākot ar tēvu un māti, uzlūkoja vijoli ar lielu ziņkāri. Kalpone Marija nenocietās, neiesaukusies:
— Vai manu dieniņ, nu tik būs lustes, nu mums būs štrumente, pēc kā dancot!
Kad Arnis bija visiem parādījis lielisko instrumentu un tas bija apbrīnots, viņš vēlu vakarā, kad visi bija aizmiguši, sāka to uzmanīgāk aplūkot arī pats. Tā kā citu lietpratēju tuvumā nebija, viņš aicināja pie sevis kalpu Mārtiņu. Durvis tika aizvērtas, lai netraucētu gulētājus, un tad sākās pētīšana, pārrunas un vijoles izmēģināšana.
Mārtiņš sacīja, šis esot kādreiz spēlējis, bet tas bijis jau sen jaunībā, un tagad nu pats vairs īsti nezinot, vai ko mācēšot.
— Pamēģini, varbūt skan, — Arnis mudināja.
— Var pamēģināt, — Mārtiņš atteica un noslaucīja rokas kabatas drāniņā. Arnis ar aizturētu elpu sekoja viņa kustībām un gaidīja, kas tagad notiks. Mārtiņš pielika vijoli pie zoda, satvēra lociņu un sāka spēlēt. Kļuva dzirdamas dīvainas skaņas — čīgā-čīgā-čir, čīgā-čīgā- čir!
Bet tas bija sākums, un katrs sākums ir grūts. Galu galā tomēr spēlētājs «izzāģēja» no vijoles kaut ko līdzīgu dziesmas meldijai.
— Redzi, kas, — sacīja Mārtiņš, kjuvis nopietns,
— nav noštimmēta.
— Kā? Ko tu teici? — Arnis satrūkās. Viņam likās, Mārtiņš grib sacīt, ka vijolei kaut kā trūkst vai tā ir sabojājusies.
— Nav noštimmēta, nav noštimmēta … — Mārtiņš atkārtoja, zīmīgi pamādams ar galvu, it kā tagad viņam būtu rokā tā vaina, kāpēc spēle lāgā neskanēja.
— Kas tagad notiks? — Arnis jautāja.
— Pag, es palūkošu, — puisis atteica. Viņš sāka piegriezt kādu skrūvīti un savilka seju tik briesmīgā grimasē, it kā ciestu lielas mokas.