Knakt! — atskanēja trausls troksnis. To dzirdēdami, abi Vīri tā satrūkās, ka Mārtiņš tūlīt pārtrauca «štimmēšanu».
Arnis bailīgi iejautājās:
— Ai, ko tu izdarīji!
— Es neko, tā skrūve… — Mārtiņš atbildēja.
— Labāk neskrūvē, pamēģini tāpat.
— Tiesa gan, lai paliek, pārtrūks vēl kāda stīga, esmu aizmirsis ar to rīkoties, ir tā kā drusku ērmoti. Bet uzštimmēta nudien nav.
— Ko tas nozīmē — uzštimmēt?
— Tas nozīmē, tas nozīmē, ka neskan tā, kā vajadzētu.
— Tas nekas, ka neskan, bet tu pamēģini uzspēlēt.
Mārtiņš atkal ielika vijoli pazodē, pāris reižu pavicināja ar loku pa gaisu, it kā atgaiņādams neredzamus traucētājus, un sāka. Kļuva dzirdama melodija «Jeruzaleme, mosties». Tā skanēja tik žēlabaini un gaudu- līgi, ka nepavisam nesaderēja ar jauno, spožo instrumentu. Tāda skaņa varēja būt tikai vecai, nodeldētai grabažai. Sai vijolē vajadzēja slēpties skaistām un tīrām balsīm.
— Var iztikt, — nosprieda Mārtiņš, beidzis spēlēt.
— Bet vēl jāvingrinās; domā, paņem tik vijoli — un ies kā smērēts, nē, tā nekas prātīgs nesanāks. Velns, kur tas laiks, kad pēdējo reizi turēju rokās vijoli. Nu, bet tagad pamēģini tu.
Arnis uzmanīgi satvēra vijoli; viņa sejā neviļus parādījās smaids un rokas sāka viegli trīsēt. Mārtiņš pamācīja, kā turēt vijoli un kā uzlikt pirkstus uz stīgām.
Kad viss bija sagatavots, tas pavēlēja sākt.
Arnis pārvilka ar lociņu pār stīgām. Kļuva dzirdamas tās pašas žēlabainās skaņas kā pirmīt Mārtiņam, un Arnis nesaprata, kā vijole, kurai gan vajadzēja izdot vienīgi tīras un skaistas skaņas, varēja tik neglīti čīkstēt.
— Neiet, — Arnis pasmaidīja un nolika vijoli.
— Jā, sākumā neiet, — Mārtiņš piekrita. — Es savā laikā biju tādā pat ķezā, bet vēlāk iemācījos. Iedod, es pamēģināšu vēlreiz.
Tagad Mārtiņš, kā viņš pats apgalvoja, spēlēja valsi. Viņš piecēlās un piesita ar kāju takti. Kur pietrūka meldijas, tur izlīdzējās ar takti, un tā tas turpinājās, kā mēdz sacīt, ar dievu uz pusēm, bet valsis tika nospēlēts līdz galam.
Viņi būtu mēģinājuši vēl ilgi, te pēkšņi atvērās dibenistabas durvis un kāda balss tumsā žēlojās:
— Vai metīsiet mieru! Čīgā vienā čīgāšanā, ka nevar ne acu aizvērt. Rīt varēsiet spēlēt visu dienu. Tagad marš gultā — un miers!
Arnis ar Mārtiņu saskatījās, un Mārtiņš nolika vijoli uz galda.
Tad viņi atbalstījās ar elkoņiem katrs savā pusē uz galda un klusēdami vēroja instrumentu.
Arnis pārbrauca ar pirkstu pār spožo vijoli un ieminējās:
— Cik gluda.
— Kā gan šī nebūs gluda, — Mārtiņš lietpratēja balsī noteica, — tās jau vairākas reizes pulierē. Bet ne jau vienmēr tās pulierētās ir tās labākās, dažreiz gadās vecs prauls, bet paņem rokā, es saku, skan, ka prieks klausīties.
— Bet ar šito arī var spēlēt, ja tikai prot.
— Nē, var arī ar šito spēlēt: es tikai teicu, ka dažreiz veca štrumente skan tīri labi. Pag, rīt vēl pavingrināšos, gan tad tu redzēsi, kādi valši un polkas nāks laukā.
— Bet valši un polkas tomēr nav skaistākie gabali.
— O, ir gan, un arī marši, velns parāvis!
— Es dzirdēju, kā skolotājs spēlēja savā istabā, reizēm skanēja pavisam klusu, tad atkal skaļāk … bija ļoti jauki klausīties. Arī es gribētu iemācīties tādus meldiņus. Skanēja mazliet sērīgi, bet ļoti ļoti jauki.
— Nūja, tie gabali jau ir dažādi. Mans nelaiķis tēvocis — tas, atceros, kad biju tāds puišelis, — spēlēja vēl šito gabalu «Kā spranči gāja uz Maskavu». Vai zini, tas tik bija viens gabals, tur viss bija iekšā: kā krievu sievas raud, un spranči gavilē un sauc «urrā!». Tu velns un elle, tikko mēs, puikas, viņu ieraudzījām, tā tūlīt uz- plijāmies: spēlē un spēlē. Neko darīt, vecais paņēma vijoli un rāva vaļā. Tad nu mēs klausījāmies tā, ka ausis kustēja. Briesmīgi smuks gabals bija!
— Vai tagad to neviens vairs nespēlē?
— Nūja, kas tad nu vecos gabalus vairs spēlēs. Tagad, jaunajos laikos, neviens tos vairs neatceras. Un nedrīkstot vairs spēlēt «Kā spranči uz Maskavu gāja». Esot aizliegts. Neatceros, vai tas noticis uz tirgus laukuma vai kur citur: viens puisis sācis spēlēt, bet urad- ņiks klāt — un stop: nedrīkst!
— Bet kā uradņiks zināja, ka tas ir tieši tas gabals?
— Gan jau viņi zina.
— Kā tu domā, Mārtiņ, tas būs taču ļoti jauki, kad es reiz iemācīšos spēlēt un arī to gabalu? Kā tu domā?
— Ai jā, jauki jau tas būtu gan.
— Varbūt atradīsies kāds, kas to prot?
— Ej tu sazini. Var gadīties.
— Bet vispirms iemācīšos to bēdīgo gabalu, ko toreiz spēlēja skolotājs. Arī tas bija skaists. Vai tu vēl atceries meldiņu «Kā spranči gāja uz Maskavu»?
— Kur nu vairs . . . Viena otra vietiņa tā kā caur miglu . . . Pagaidi — kā nu tur bija?
Mārtiņš piemiedza acis, piesita ar pirkstu pāris reižu pie deniņiem un tad sāka klusu dūkt kāau melodiju. Brīžiem viņš apklusa un centās atcerēties. — Trararara- rī-rī, trararara-rī-rī, ti'ri-rararā .. . Pag, pag, kā tur bija tālāk? Ak jā: trīrara, trīrara, trīrara — trīrara — trih- trah-trā. Jā, jā, tā bija. Un tālāk atkal ātri: traritt, tra- ritt, traritt, traritt-ta-tat-tāā . . . Nē, nu šo to jau atceros, tomēr stipri jāpadomā. Šodien pietiks, rīt paprovēšu ar vijoli, kas zina, varbūt izdosies.
Kad abi muzikanti beidzot aizgāja gulēt, bija jau sen pāri pusnaktij. Sur un tur paretam mirgoja vientuļa uguns, visur bija jau gandrīz pilnīgi tumšs. Tāpat kā vakar, laiks bija silts un kluss; aiz loga lidoja sniegpārslas. Kaut kur tālumā rēja suns, skanēja apslāpētas balsis, tad atkal viss apklusa. No gala istabas varēja dzirdēt pulksteņa tikšķus un gulētāju vienmērīgo elpu.