Arnis saudzīgi ielika vijoli kastē un novietoja uz krēsla blakus gultai. Pirms aizmigšanas viņš vairākas reizes izbāza galvu no segas apakšas, lai pārliecinātos, vai vijole vēl ir savā vietā, vai nav atnākuši kādi gari un aiznesuši dārgo dāvanu. Beidzot miegs ietina Arni savā mīkstajā villainē. Visiem viņa sapņiem bija kāds sakars ar vijoli. Arnis stāvēja baznīcas tornī, viņam blakus Lible spēlēja vijoli. Lible izdarīja visādas jocīgas kustības — te lēkāja kā āzis, te nometās tupus un dauzīja ar papēžiem pret torņa grīdu, tā ka viss tornis drebēja, un arī zvans, kas karājās augšā piesiets pie diviem resniem šķērskokiem, sāka klusu skanēt. Tad Lible it kā pagaisa. Viņš sākumā stāvēja uz lūkas malas un turpināja spēlēt, bet te pēkšņi nozuda, it kā būtu nolēcis lejā. «Vai viņš ir prātā sajucis, ka nolēca zemē?» Arnis ar izbailēm nodomāja. «Droši vien sašķīda ar visu vijoli.» Bet izrādījās, ka tas nebija kaitējis nedz Liblem pašam, nedz vijolei, jo tajā pašā acumirklī atkal sāka skanēt, un tā bija melodija «Kā spranči gāja uz Maskavu». Un tiešām — kad Arnis palūkojās lejup, viņš redzēja, ka Lible arvien vēl lēkā baznīcas priekšā un uzsauc virtuves Līzei, kas tobrīd gāja garām: «Panāc šurp, vecā maita, es tev nospēlēšu bēru dziesmu! Tagad nevienu vairs neapzvana, kad nomirst, tagad visus izvada ar vijoli.» Līze atgaiņājās, ņaudēja kā kaķis, kad tam uzmin uz astes: «Ej projām, ej projām, tu jau neesi cilvēks, bet nelabais!» Lible nemaz neklausījās, ko viņa saka, un draudēja Līzei ar vijoli. «Nesit, sasitīsi vijoli!» Arnis sauca no augšas, bet bija jau par vēlu; atskanēja skaļš brīkšķis, un vijole palika uz Līzes galvas kā cepure ar nagu.
Tad viss saplūda vienā neskaidrā virpulī un izgaisa. Tā vietā Arnis pēkšņi atradās uz ezera. Te bija dīvaina, smaila laiva, kurā viņš brauca. Kad zēns to aplūkoja vērīgāk, tā nebija nekas cits kā viņa vijole. Tai bija pārvilktas rupjas stīgas, kuras izskatījās kā savītas virves, un, kad tajās iegūla spēcīgs vējš, tās klusi, žēlabaini ieskanējās. Viļņi cēlās un noplaka, baltas putas apšļāca viņa seju, samērcēja kājas un drēbes. Arnis nesaprata, cik ilgi viņš jau tā šūpojās uz viļņiem augšā lejā, bet, kad viņš beidzot sāka atkal aptvert, tas bija nokļuvis krastā. Laiva izskatījās kā jau laiva, no vijoles vairs nebija ne vēsts. Tās vietā kaut kur no tālienes viņa ausīs sāka skanēt 'mūzika. Sākumā klusu, tad skaļāk un skaļāk, un vēlāk likās, it kā tas notiktu baznīcā un ķesteris spēlētu ērģeles. Tad spēlei pievienojās daudzu cilvēku balsis, tās izauga aizvien varenāk kā viļņi ezerā, bet no altāra, no turienes, kur stāvēja egle, atmirdzēja savāda zaļgana gaisma.
«Kāpēc viņi nedzied to skumjo melodiju, ko dažreiz savā istabā spēlē skolotājs?» domāja Arnis. Sajā mirklī kāds aizsmakušā balsī sāka ķērkt: «Trairit-traīrit-trai- rit.» Viņš pagriezās un ieraudzīja sev aiz muguras Mārtiņu ar vijoli rokā. Viņš rādīja uz ķesteri un teica: «Blēņas, tas vēl nav nekas, pagaidi, kad es rīt uzspēlēšu savu vijoli, tad būs pavisam kas cits,» — tad uzgrieza skrūves tik spēcīgi, ka tās noknakšķēja un stīgas pārtrūkstot savilkās čokurā kā mati uz uguns. «Mārtiņ, ko tu dari!» Arnis miegā iekliedzās un pamodās. Viņš bija neizsakāmi laimīgs, ka viss bijis tikai sapnis un ka vijole ir vesela tepat uz krēsla blakus gultai.
Arnis ieklausījās, visapkārt valdīja klusums. Uz jumta kāds it kā iegrabinājās, bet tūdaļ aprima. Laikam kaķis ielīda klētī, Arnis nodomāja aizmigdams. Tad viņš vēl dzirdēja, kā nosita pulkstenis, kā tēvs ieklepojās, kā rijā iedziedājās gailis un sāka vistas kladzināt. Egle liegi smaržoja. Tā bija apdegušu skuju smarža, un istabā it kā plīvoja viegls, tikko manāms dūmu mākonītis.
Sī dūmu un skuju smarža nebija nepatīkama, Arnis to ieelpoja ar lielu baudu, un viņam likās, ka ziemsvētkos istabā jābūt tieši šādai smaržai, īstai ziemsvētku smaržai. Ik gadus, kad dedzināja eglīti, tā piepildīja telpu, palīdzēdama iejusties svētku noskaņā. Sveces izdegdamas aizdedzināja skujas, kuras tad sprakšķēdamas un kūpēdamas uzliesmoja un izplatīja tīkamo smaržu.
Pēc tam viņš dzirdēja, kā tēvs piecēlās no gultas, uzrāva sērkociņu un paskatījās pulkstenī, kā meklēja savas vecās tupeles, uzģērba svārkus vai kādu citu siltāku apģērba gabalu, aizdedzināja lākturi un gāja apraudzīt zirgus. Tūlīt arī priekšistabā kāds ieklepojās, gari izdvesa «ho-ho-ho-aijā!» un sāka rosīties. Tika aizdedzināta lampa.
Pēc tam Arnis mierīgi aizmiga un pamodās tikai ap brokastlaiku, kad ēdiens jau kūpēja galdā un Mare skaļā balsī stāstīja:
— Arā īsts ziemsvētku laiks; ļaudīm būs laba iešana uz baznīcu.
23.Baznīcā Sāres saimnieks bija paguvis pateikt Liblem
Baznīcā Sāres saimnieks bija paguvis pateikt Liblem, lai tas pēc dievkalpojuma atnākot uz Sā- rēm. Lible atbildēja: — Tad jau būs jāaiziet.
Novakarē viņš tiešām bija klāt, atnesdams sev līdzi pudeli degvīna un savu jautro omu. Viņš pat lāgā nepaguva pārkāpt pār slieksni, kad jau sākās «lielie strīdi». Marei bija uznākušas vēdergraizes, viņa sēdēja galda galā, čokurā sarāvusies, braucīja vidukli, vaidēja un žēlojās:
— Tīrais posts, iekšā tā grauž, ka jābeidzas vai nost.
Lible, to izdzirdis, — tāds jau nu viņš bija ar asu mēli — iedzēla:
— Kā tad, pierijusies bez sāta gaļas un desu; vēders nav muca, ka nesāpēs pēc tā pusvezuma labuma, ko tu esi iestampājusi. Tā tev arī vajag… ne vairāk, ne mazāk, tieši tā tev vajag!