Ja viņu kāds kaunināja, Lible parasti atbildēja:
— Dzeru — un viss; tā ir mana nauda, ko es nodzeru. Un dzeršu, kamēr nomiršu.
Arnis iznāca no gala istabas, uzlūkoja Libli un jautāja:
— Lible, vai tu proti spēlēt vijoli?
— Tu saki — vijoli? Mazliet protu. Nu un tad?
— Man ir vijole.
— Tiešām?
— Jā, skolotājs uzdāvināja.
Arnis iznesa no gala istabas vijoli un saudzīgi to nolika Liblem priekšā. Visi, atskaitot vecomāti, sapulcējās ap galdu.
— Nu tik būs joki, — noteica Lible. — Mare, beidz sūroties par vēdergraizēm, mēs iesim dancot! Nu, hopsā!
Viņš aizvilka Mari dancot, un meitenei klātos diezgan plāni, taču pagalmā sāka riet suņi, tuvojās soļi, un drīz vien kāds priekšnamā sāka taustīties pēc roktura. Tie bija Rajas ļaudis un vēl kāds zēns sārtu, apaļu seju. Tas bija Tenisons.
Arnis nodrebēja aiz prieka. Pēkšņi aizmirsās visas bēdas un viņam ap sirdi bija tā, it kā nekas slikts nekad nebūtu noticis; it kā laiks kopš rudens līdz pašiem ziemsvētkiem būtu pagājis vienos priekos un gavilēs …
Tā mēs atskatāmies uz pārdzīvotām bēdām un acumirklis prieka samierina mūs ar ciešanu pilno pagātni ,,.
OTRĀ DAĻA
OTRĀ DAĻA
1.Kādā aukstā janvāra dienā drīz pēc ziemsvētkiem skolā
Kādā aukstā janvāra dienā drīz pēc ziemsvētkiem skolā ieradās vēl divi jauni audzēkņi. Varēja redzēt, ka tie bija no viena ciema, jo abus atveda reizē uz skolu un, kā noskaidrojās vē
lāk, viņiem pa abiem bija viens skapis grāmatām un citām mantām, kamēr citiem parasti bija katram savs. Viņi piebrauca pie skolas tikai trešās stundas sākumā un gaidīja priekšnamā starpbrīdi, lai varētu ienest mantas. Pēc nācēju apsnigušajām mugurām un salā piesar- kušajām sejām varēja nojaust, ka atbraucēji bija no tālienes. Sākumā visi trīs stāvēja klusēdami; abi zēni dauzīja kājas pret grīdu, lai sasildītos, kamēr vedējs, večuks ar paretu bārdu, līku degunu un iekritušām acīm, pakšķināja pīpi. Tad augumā garākais zēns ar linu baltiem matiem un zilām acīm teica: — Diezin ko viņi tur pašlaik mācās? — un smaidīdams uzlūkoja savu kaimiņu. — Ta droši vien jau ir otrā vai trešā stunda. Pirmā tā nevar būt, jo ir jau diezgan vēls. Cik tagad varētu būt pulkstenis?
— Tā ir krievu valodas stunda, — atbildēja otrs, mazākais. Tas bija sīks, novājējis puisēns šauru seju un melnām acīm. Runājot viņš jocīgi rauca degunu, it kā būtu ar visu neapmierināts.
— Kā tu to zini? — brīnījās pirmais.
— Es dzirdu, — mazais it kā pie sevis nomurmināja un atkal sarauca degunu, pēkšņi uzgrieza garākajam muguru un nostājās pie priekšnama sliekšņa.
— Mēs varētu izcelt no ragavām gultas un skapi, tad vēlāk vairs nebūs jānopūlas, — viņš teica. — Nāc, tēv, ķersimies klāt.
Viņš piegaja pie ragavam un saka atraisīt virves.
Plecos šaurs, ceļos pārāk plats, pelēks, āpdilis kažoks, kas padarīja viņu līdzīgu krāsotāja otai, lieli sieviešu gumijas puszābaki un plati dūraiņi, kuru īkšķī ērti ietilptu visa zēna plauksta.
Tas viss liecināja, ka neviena no šīm mantām nav darināta viņa paša valkāšanai. Tūlīt varēja nomanīt, ka tas ir trūcīgu vecāku bērns.
— Nu nāc taču, — viņš gandrīz nikni uzkliedza, kad večuks tūlīt nepiesteidzās palīgā.
Tēvs un dēls izcēla no ragavām divas gultas, skapi un maizes kules, kamēr otrs zēns ar gaišajiem matiem un zilajām acīm apmierinājās ar to, ka uzmanīgi izņēma no ragavām kādu drāniņā ietītu saini, iespieda to padusē un sāka vērot savu biedru rīcību.
Stunda beidzās, un zēni trokšņodami izskrēja pagalmā. Ieraudzījuši svešiniekus, viņi sapulcējās ap tiem un izbrīnījušies uzlūkoja gan abus zēnus, gan vedēju.
— Vai jūs atbraucāt uz skolu? — daži iejautājās un gribēja tūlīt ķerties pie gultām un skapja, lai ienestu istabā.
— Guļamistabā vietas nav daudz, bet tās divas gultas starp logiem kaut kā iebāzīsim, — kāds aizsmakušā balsī paskaidroja un sāka klepot tā, ka acis pieplūda asarām.
— Vai jūs no tālienes? — taujāja kāds cits un atcerējās, ka viņam tajā pusē esot radi, kad uzzināja, ka jaunie atbraukuši no Teukres.
Šajā mirklī pie svešajiem piesteidzās arī Totss, kurš diezin kāpēc bija kaut kur aizkavējies. Ar lietpratēja skatienu novērtējis jaunpienākušo laicīgo mantību, Totss noprasīja, vai viņiem esot lidzi skapja atslēgas, vai tie nevēloties no viņa atpirkt spalvaskātu un slēpi, un apsolīja, ja viņi vienotos, piedevām vietu blakus savai gultai.
It sevišķi viena lieta nedeva viņam mieru, proti, saiņa saturs, kuru svešais zilacis saudzīgi turēja padusē.
Tam bija jābūt kādam neparastam priekšmetam, ko tik rūpīgi sargāja. Viņš piedūra roku noslēpumainajam sainim, tajā kaut kas liegi ieskanējās, un Totsa ziņkāre uzliesmoja kā uguns pakulās.
1 — Kas tas ir? — viņš jautāja un aiz satraukuma iebāza pirkstu mutē. Totss neparko nespēja sagaidīt, kad viņam atbildēs svešais zēns, kas, acīm redzot, bija diezgan gauss kā izdarībās, tā valodā.
— Kokle, — atbildēja garais, labsirdīgi smaidīdams, un vēl rūpīgāk apskāva nesamo. — Vai tu proti spēlēt?
— Kā ne, spēlēju gan, —- atteica Totss un iepleta kājas. — Šito štrumenti esmu spēlējis līdz apnikumam, man kādreiz bija veseli trīs, bet Palu puika nelikās mierā, kamēr pārdevu. Kokli es vairs nevēlos, tagad domāju sev nopirkt gramofonu! — Un, vienā acumirklī sadraudzējies ar svešo, piebilda:
— Nāc, iesim iekšā. Kā tevi sauc?