— Jānis Savādnieks, — skanēja atbilde.
— Kāds jocīgs vārds!
— Jā, tā nu tas ir, — atbildēja Savādnieks, un Totsa pavadībā smaidīdams iegāja klasē, it kā viņam nebūtu nekādas daļas par gultām, skapi un maizes kulēm. Viņu, liekas, interesēja tikai kokle, un viņš to neizlaida no rokām arī tad, kad citi elsdami un pūzdami ienesa viņa gultu un cisu maisu. Kaut gan vēl nebija izlemts, kur mantas novietot, abi zēni, tikko gultu pārcēla pār istabas slieksni, apsēdās uz tās un sāka atvīstīt kokli.
— O, tā tik ir manta! — brīnījās Totss, kad kļuva redzama kokle. — Uzspēlē!
Jānis Savādnieks, liekas, jutās ļoti apmierināts, viņš pārvilka pāris reižu pār stīgām, ieklausījās, vai tās nav noskaņojušās, un spēlēja. Pēc brīža ap viņiem sapulcējās gandrīz visi zēni, tikai kāds retais piepalīdzēja otram jaunatnācējam un šķūtniekam atbrīvot vietu gultām. Totsa seja laistīt laistījās aiz prieka, it kā tas būtu arī viņa nopelns, ka Savādnieks tik jauki spēlēja. Viņa seja nepārprotami liecināja: skat, ko mēs varam. Pa to laiku, kamēr melnacainais zēns, degunu raukdams un muti šķobīdams, nolika vietā otru gultu un skapi, guļamistabā maigi skanēja kokle. Arnis ar Tenisonu stāvēja citiem aiz muguras un klausījās.
— No kurienes viņš ir? — Arnis jautāja, piebikstīdams Tenisonam ar elkoni.
— Nezinu… atbrauca uz skolu… Totss laikam viņu pazīst. .. abi sēž blakus.
Totss kļuva nemierīgs. Sī meldija jau sāka viņam apnikt. Viņa neatvairāmā vēlēšanās vienmēr bija pēc iespējas ātrāk izvilināt no drauga sirds dzīlēm visu visu, kas vien tur slēpās.
— Redzi, — viņš teica koklētājam un uzlika plaukstu uz stīgām, tā pārtraukdams spēli. — Tu tagad uzspēlē . . .
Viņš nepaguva pabeigt teikumu, jo melnacainais zēns ātri pienāca pie viņu gultas un, ne vārda neteicis, vedējam piepalīdzot, sāka vilkt gultu uz kaktu.
Totss pārsteigts piecēlās un neizpratnē uzlūkoja darbīgo vīreli. Sākumā viņš bija noturējis šo mazuli par gluži parastu zēnu, tam vismaz nebija līdzi nekādu brīnumainu mantu, taču tagad, kad šis tik sparīgi te ņēmās, Totsam radās vēlēšanās parunāt dažus vārdus arī ar mazo. Viņš piegāja pie Savādnieka, kas, klusi smaidīdams, soļoja aiz savas gultas, satvēra viņu aiz svārku pogas un čukstēja:
— Kā viņu sauc?
— Juris Kuslaps, — Savādnieks atbildēja. — Viņš ir tāds jocīgs puika. Tēvs ir mūsu pirtnieks. Tas, kurš mūs atveda, ir viņa tēvs.
Savādnieks pievērsās daļēji Totsam, daļēji citiem zēniem un iesmējās, it kā viņam par Kuslapu vēl būtu daudz kas sakāms, bet lai nu paliek, gan jau vēlāk paši redzēs, kāds viņš īsti ir.
— Juris Kuslaps, — pārējie klusu atkārtoja un palūkojās uz kaktu, kurā puisēns novietoja savu gultu. Patiešām, viņa seja bija pavisam dīvaina. Vispirms dūrās acīs jocīgā viebšanās, it kā viņš katru brīdi par kaut ko dusmotos vai ciestu skaudras sāpes.
Starpbrīdis bija pagājis, un skolotājs ienāca klasē. Tā kā zēni nebija savās vietās un meitenes nodevīgi raudzījās uz guļamistabas pusi, viņš tūlīt noprata, ka noticis kas neparasts" un, iesaukdamies: «Nu, zēni, zēni!» — iegāja guļamistabā.
Visu skatieni rādija uz jaunajiem skolniekiem, un ar to tika pateikts, ka viņiem ir it kā tiesības būt šeit un nevis klasē.
Kuslapa tēvs, ieraudzījis skolotāju, neveikli paklanījās un godbijīgi ieklepojās, ko vēlāk Totss, izdaba- dams Kīram, atdarināja vēl ilgi. Runāja, ka Totss, kam ar laiku šī ākstīšanās apnikusi, saņēmis no Ķīra par katru Kuslapa tēva paklanīšanos un ieklepošanos vienu vecu spalvu, kas pēc vajadzības rakstot gan rupjāk, gan smalkāk. Bet ej nu sazini, ļaunas meles samelš diezin ko. Pats jaunais Kuslaps uzrauca degunu, savieba seju un satrūkās, it kā pieķerts pie nedarba. Mierīgs kā pats dziesmu dievs Jānis Savādnieks ar kokli rokās nostājās skolotāja vaiga priekšā un smaidīja. Jānim bija vienalga, kas apkārt notiek, ja tikai viņš drīkstēja paturēt savu kokli.
— A, tie jau ir Kuslaps un Savādnieks! Kur jūs tik ilgi bijāt? Kāpēc nesākāt ātrāk apmeklēt skolu? — jautāja skolotājs, vērodams savus jaunos skolniekus.
— Man nebija kažoka, — ātri nobēra Kuslaps, it kā baidīdamies nokavēties ar atbildi.
Daži zēni iespurdzās, bet, uzlūkojot skolotāju, tūlīt aprāvās. Totss, sadabūjis savu pārkaltušo kabatas lakatiņu, sāka rūpīgi tīrīt degunu. Kīrs, kurš stāvēja citiem aiz muguras, uzmeta kūkumu, aizsedza muti ar roku, it kā viņam briesmīgi nāktu smiekli, kaut gan smiekli nemaz nenāca.
Arnis līdzjūtīgi smaidīja, un Tenisons šķita domās apsveram, cik aitādu vajadzētu tāda knīpas kažokam kā Kuslaps. Ja ņemtu vienu … pusotras … augstākais divas — un gatavs. Pāris aršīnu drēbes — un ko tur vairs …
— Tiesa, ātrāk nevarējām, skolotāja kungs, — taisnojās arī vecais Kuslaps un atkal ieklepojās.
— Nevarētu jau arī tagad, kur es ņemtu tik daudz naudas, ko samaksāt par skolu, bet nu, tā kā bijām jau iesākuši …
— Gan būs labi, — skolotājs mierināja. — Abi ir centīgi puiši, cerēsim, ka viņi drīz vien panāks citus mācībās. Vai ne? — skolotājs no jauna pievērsās abiem skolēniem. Savādnieks smaidīdams paraustīja plecus, bet no loga puses atskanēja pēkšņa un ātra atbilde:
— Jā.
Visi sagaja klasē, un sākās rēķināšanas stunda. Vecais Kuslaps vēl brīdi rosījās pa guļamistabu un tad uz pirkstgaliem izgāja caur klasi priekšnamā. Viņš apstājās blakus durvīm, ieklepojās un, tāpat kā iepriekš, neveikli paklanījās skolotājam.
Skolotājs pārbaudīja jauno skolnieku zināšanas. Savādnieks bija iepriekšējā gadā apmeklējis ministrijas skolu, bet no turienes dažādu iemeslu dēļ izstājies, visus priekšsvētkus nosēdējis mājās un nekā nedarījis, kā viņš pats izteicās skolotājam. To, ko viņam jautāja, viņš jau bija mācījies, bet tagad aizmirsis, tā ka Savādnieks noraudzījās uz skolas uzdevumiem kā uz paziņām, kas kaut kur redzēti, bet aizmirsti. Stāvēdams klases priekšā, viņš nepavisam nezaudēja savu cildeno mieru. Kuslaps, liekas, zināja daudz, bet neveiklā krievu valoda neļāva viņam šīs zināšanas izpaust, starp citu, viņš neprata atšķirt burtus «z» no «č» un «š» no «šč». Ka Kuslaps mācēja rēķināt, liecināja tas, cik ātri viņš pie tāfeles tika galā ar uzdevumu.