— Tā lieta iet, — teica skolotājs, un Totss bija ārkārtīgi pārsteigts, ka tāds sīks, pelēks puišelis kā ūdens- vabole prata tik veikli rēķināt. Viņš cieši apņēmās ar šo puišeli vēl aprunāties. Bet klusībā pie sevis nodomāja:
«Ja jau viņš tik labi rēķina, lai rēķina vien. Tādam tik iedod pāris vecu spalvu, tad no viņa varēs visu norakstīt.»
Skolotājam doto solījumu veikt visus uzdevumus paša spēkiem viņš jau sen bija paguvis aizmirst. Viņa prātu tāpat kā senāk atkal nodarbināja indiāņi, Kentukijas vīri, loki un bultas, koka slidas ar asi garām saitēm un tā joprojām; katrā ziņā visas šīs mantas bija dīvainas un neparastas, tām nepiemita nekā ikdienišķa. It sevišķu apbrīnu modināja viņa daudzās koka slidas, kas, protams, bija izgatavotas ziemai. Viņš pārdeva tās katru dienu gan pa vienai, gan pāros, bet nākamajā dienā viņam atkal bija līdzi divas vai trīs jaunas. Klīda baumas, ka stīpas, ar ko bija apkaltas slidas, Totss taisot no izkaptīm: no jaunām un nevis no vecām, nodilušām. Kāds bija reiz dzirdējis, ka Totss iečukstējis Visakam ausī: «Izkaptis ir noliktas uz istabaugšas. No turienes arī paņēmu . . . Katru dienu pa vienai.»
Pēc tam viņš bija iebāzis pirkstu mutē, skumīgi pakratījis galvu un nopūzdamies piebildis: «Kad nu vecais vasarā gribēs iet uz pļavu un sāks meklēt izkaptis, tad nebūs vairs nevienas. Būs palikuši pāri pliki kāti, sien kaut vai vecu tupeli galā un pļauj.»
2.Kādā rītā -— laiks bija mākoņains un silts
Kādā rītā -— laiks bija mākoņains un silts, — kad Arnis atradās tikko ceturtdaļversti no lielceļa, viņš redzēja, ka Tēle steidzīgi aizsoļoja garām krustcelēm, pat ne reizes nepaskatījusies uz Sāres pusi. Nevarēja būt, ka Tēle nav viņu pamanījusi. Nav šaubu, ka viņa tīšām pagāja garām, jo, liekas, Tēle negribēja gaidīt Arni. Viņš pārsteigts apstājās un domāja, ka Tēle joko, bet, kad viņa devās arvien tālāk, Arnis saprata, ka vfņš nav kļūdījies. Arnis nolēma parunāties ar Tēli. Iedams tālāk, viņš sīki pārdomāja visu, bet neatrada Tēles rīcībai nekāda attaisnojuma. Un tas viņu skumdināja.
Iegadījās tāda savāda diena, kad Arnim nevienā starpbrīdī neradās iespēja parunāties ar Tēli. Te viņa smējās, te skraidīja citu meiteņu barā, te atkal meitenes kaut kur nozuda, bet trešā vai ceturtā starpbrīža laikā vispār nebija iespējams ko uzsākt, jo kāds dīvains notikums piesaistīja kā zēnu, tā meiteņu uzmanību. Tenisons kādreiz bija sacījis par Kuslapu, ka tas esot īsts murkšķis. To bija dzirdējis Totss, un tagad viņš kā spradzis lēkāja Kuslapa priekšā un skandināja bez apstājas.
— Murkšķi, murkšķi, nāc dārzā! Murkšķi, murkšķi, nāc dārzā!
Sākumā Kuslaps tikai klausījās un klusēja, savieba seju, rauca degunu un mēģināja izvairīties no uzmācīgā drauga. Beidzot viņš iebēga guļamistabā; bet Totss šajā acumirklī laikam nespēja izdomāt neko citu kā kaitināt biedru un tagad sekoja tam visur. Totss-, drīz vien sāka atdarināt arī vecā Kuslapa neveiklo klanīšanos un klepu, un nabaga jaunais Kuslaps nezināja, kā atbrīvoties no vajātāja.
Te pēkšņi viņa melnās acis iedegās kā drudzī, asā, nobālusī seja neglīti saviebās, un, pirms Kentukijas Lauva paguva nojaust ko ļaunu, Kuslaps dziļi iekoda Totsam pirkstā.
Totss briesmīgi nobijās no šāda neparasta cīņas paņēmiena un, izstiepis roku ar asiņojošo pirkstu, sauca:
— Re, re, ko tas trakais izdarīja!
Totss vaimanāja un, kā palīdzību meklēdams, raudzījās uz citiem, kaut gan viņš vienmēr bija turējies kā vīrs, kad cīņa gāja parastā gaitā, tas ir, kad notika parasta dūru cīņa vai plūkšanās.
— Kaķis, kaķis! Tas ir kaķis! — spiedza Kīrs. — Tas kož un skrāpējas kā kaķis! Sargieties no viņa! Redziet, kā glūn! Kādas viņam acis! Kaķis! Tas ir kaķis! Tūlīt viņš jums klups virsū, gan redzēsiet!
Zēni aiz bailēm atkāpās un pārsteigti raudzījās uz Kuslapu kaktā. Zēna acis tumsā zaļgani gailēja gluži kā runcim. Viņa seja, tāpat kā pirmīt, bija saviebta, lūpas cieši sakniebtas, bet rokas zēns turēja aiz muguras, it kā slēpdams ieroci.
Kīrs tikko pabeidza ēst ābolu un svieda Kuslapam ar serdi. Serde aizlidoja garām, bet kaktā stāvētājs papurināja galvu, it kā tā būtu trāpījusi. Redzēdams, ka Kīram ir āboli, Totss tūlīt centās vienu ābolu iz- mangot sev, jo arī viņš gribot izmēģināt roku pret Kuslapu. Viņš pat aizmirsa savu ievainoto pirkstu un nozieda Ķīra jaunos svārkus ar asinīm, par ko pēdējais ļoti sadusmojās un solījās sūdzēties skolotājam. Un tomēr Kīrs iedeva totsam mazu, savītušu āboleli, kad Totss, atdarinādams veco Kuslapu, bija pāris reižu paklanījies un ieklepojies. Serdi Totss tomēr nesvieda, jo, iekams viņš pats spēja to apjaust, ābols bija apēsts ar visu serdi. Tā vietā viņš izņēma no kabatas sērkociņus un sāka Kuslapu apmētāt ar degošiem sērkociņiem. Kuslaps pēc katra sērkociņa papurināja galvu un ierāvās vēl dziļāk kaktā. Totss būtu izšāvis visus liel- gaballādiņus, kā viņš nosauca pats savu rīcību, ja divi lielāki zēni, Jerveotss un Kesamā, nebūtu nolēmuši Kuslapu izvilkt no kakta, lai redzētu, kas šis īsti ir par zvēru. Totss un Kīrs tam tūliņ piekrita un, slēpdamies aiz Jerveotsa un Kesamā, tuvojās Kuslapam. Tie bija papildu spēki cīņā. Bet, pirms uzbrucēji satvēra Kuslapu, tas ātri pieliecās un ar ķirzakas veiklību palīda zem gultas.