— Ķeriet viņu, ķeriet viņu! — kliedza vajātāji. Tad it kā pēc komandas sākās medības uz mazo, vārgo zēnu, kurš izmisis rāpoja pa netīrajām pagultēm. Pat meitenes, kas, ziņkārības dzītas, bija sastājušās uz guļamistabas sliekšņa, nespēja palikt vienaldzīgas. Tikko no kādas pagultes parādījās Kuslapa galva, tās tūdaļ māja ar rokām un spiedza:
— Re, kur ir, re, kur ir! Tiš, kur tu līdīsi! Dodiet viņam pa degunu, lai negrauž citus ar zobiem.
Meiteņu pulkā lēkāja arī Tēle, un, kad Arnis to uzlūkoja, viņš, nepatīkami pārsteigts, ieraudzīja, ka tā smējās kopā ar citām sirsnīgi un nevainīgi, ii kā noskatītos kaķēnu rotaļā.
Arnim šādas medības nepavisam nepatika: vajātais rāpoja pa putekļainajām pagultēm un bieži, vien sasita galvu pret gultas kājām. Bet šis zēns bija tik sīks un nevarīgs, tik nabadzīgi ģērbies, ka viņam pat nebija vesela kaklauta. Arnis piegāja pie Tenisona, kurš patlaban grasījās doties uz klasi, un klusu sacīja:
— Iesim pajautāsim, kāpēc viņi to spīdzina. — Bet Tenisons paraustīja plecus un vienaldzīgi atbildēja:
—. Lai lien laukā, ko šis vārtās pagultē. Neviens viņu neapēdīs.
Pa to starpu Kesamā palaimējās satvert Kuslapa galvu un, citiem piepalīdzot, izvilkt viņu no pagultes. Kuslaps spārdījās kā negudrs, it kā viņam dienas gaismā draudētu nāve. Viņš koda, skrāpējās, spēra ar kājām un iebelza ar galvu Tomingam tik stipri pa degunu, ka tam uguns nošķīda gar acīm. Spēcīgas rokas viņu satvēra un izvilka gaismā. Tad viņam nācās atbildēt uz jautājumu, kāpēc viņš tā darījis. Atbildes vietā Kuslaps grasījās zēniem iekost. Nobālušās lūpas atsedza asus, sniegbaltus zobus. Tā kā gūsteknis neatbildēja ne vārda un uzbrucēji un vajātāji bija noguruši un apnikuši, tad visi samierinājās ar to, ka zemē guļošajam puišelim iedeva pāris dunku un palaida vaļā.
Taču, iekams tas notika, Kirs viņu paspēja paraustīt aiz matiem, dusmīgi nošņākties «ē, tu!» un tūlīt pazust aiz citu mugurām. Kuslaps piecēlās, samulsis paraudzījās visapkārt un pēkšņi sakoda Kesamā roku, tad, veikli izspraucies cauri zēnu bariņam, izskrēja priekšnamā, netālu no durvīm paklupa uz malkas pagales un palika tur guļot. Varbūt zēni atkal būtu sākuši viņu ķircināt, bet klasē ienāca skolotājs un sākās stunda. Vienīgi Arnis iegāja priekšnamā, lai redzētu, uz kurieni pārbiedētais gūsteknis aizbēdzis. Ieraudzījis zēnu guļam uz grīdas, Arnis satrūkās un pārliecās tam pāri.
Tad kāds klusi pavēra klases durvis, nostājās viņam aiz muguras un čukstēja: — Neej viņam tik tuvu, nāc tālāk, — bet Arnis to pat neievēroja. Viņš ar šausmām skatījās, kā Kuslaps ar zobiem plēsa pagales tāsi, bet viņa sīkais augums drebēja aiz sala vai niknuma.
Arnis pūlējās viņu piecelt un apjautājās, vai viņš stipri sasities, bet pēkšņi sajuta savu labās rokas pirkstu satvertu kā knaiblēs. Viņš iekliedzās aiz bailēm un sāpēm un iesita guļošajam ar kreiso roku pa seju, pats neapjauzdams, ko dara.
Viņa pirksts nu bija brīvs, bet viņš ieraudzīja, ka no Kuslapa deguna uz baltās pagales tecēja tumša asiņu strūkla. Mazs, sīks zēns gulēja zemē kā ievainots zvērēns. Bālu seju un saniknotu skatienu tas raudzījās uz Arni kā uz savu lielāko ienaidnieku. Netīrs, novārtījies ar asinīm, saplēstās drēbēs viņš kā sīks tārpiņš gulēja pīšļos, un Arni pārņēma auksti drebuļi, iedomājoties, cik saniknots un aizvainots bija šis mazais zēns. Viņš pēkšņi aizmirsa savu sakosto īkšķi, dusmas un riebumu pret šo nožēlojamo, netīro būtni, to aizstāja līdzjūtība. Tad kāds atkal pieliecās viņam pie auss un čukstēja:
— Ej vien uz klasi, gan es viņu ienesīšu!
Tas bija Jānis Savādnieks.
Viņš, kā parasti, bija mierīgs, smaidīgs un lika manīt, ka Arņa klātbūtne te neko nenozīmē. Ja kāds vispār spēj tikt galā ar Kuslapu, tad tas ir viņš, Savādnieks. Arnis iegāja klasē, rūpīgi slēpdams savu īkšķi.
Jānis Savādnieks paņēma no kakta malkas pagali, uz- slēja stāvus, apsēdās, saņēma savu galvu plaukstās, atbalstīja elkoņus uz ceļgaliem un iesāka ar Kuslapu klusu sarunu pusdziedošā balsī:
— Nezinu, vai es šo notikumu esmu tev kādreiz stāstījis vai ne; tīri jābrīnās, cik daži zēni mēdz būt attapīgi, kad tā apdomā, tad nevar saprast, kur viņi gan ņem tik atjautīgas atbildes. Es tā zēna vietā nezinātu, ko atbildēt, bet, re, šis atcirtis tik trāpīgi, ka visi sākuši smieties, pat skolotājs, un . . . kas zēnam ko bēdāt, kad arī pats skolotājs smejas. Tad jau, kā saka, pirts ir aizgājusi secen. Nezinu, vai es tev par šo notikumu jau esmu stāstījis?
— Kādu? — zēns tikko dzirdami izdvesa.
— Kādu, nu . .. — Savādnieks atteica. — Kā lai es tev to stāstu, ja tu guli garšļaukus uz grīdas. Tā ļaudis vasarā siena laikā vāļājas pa pļavu vai dīkdieņi slaistās piesaulē, bet šeit aukstā un netīrā priekšnamā jāstāv kājās vai vismaz jāapsēžas, kā to daru es. Redzi, kad tu vēlāk apdomāsi, tu pats sapratīsi, ka nav visai glīti, ja cilvēks ir nolicies garšļaukus kā dzērājs uz kroga trepēm. Kā tu domā, ko?
Kuslaps mazliet pacēla galvu, likās, it kā viņš ieklausītos, un, acis nepamirkšķinādams, raudzījās vienā punktā, un klusēja.
— Vai tev ir kabatas lakatiņš? — pēc brītiņa iejautājās Savādnieks.
Kuslaps izvilka no kabatas lielu, puķainu lakatu, vispirms noslaucīja acis, tad degunu un sāka ar tieviem, trausliem, gandrīz caurspīdīgiem pirkstiem to savīstīt kamolā. Likās, it kā viņš būtu pamodies no bezsamaņas un tikai tagad aptvertu, kas ap viņu notiek. Biedrs nolūkojās viņā kā jautādams, kā smaidīdams un slinkā, pa pusei dziedošā balsī atsāka savu stāstu: