— Bet, ej tu sazini, vai tāds zēns vispār kādreiz ir dzīvojis, kas tik trāpīgi mācējis atbildēt; varbūt šo notikumu kāds izdomājis, un tagad, kad šis stāsts jau iegājis ļaudīs, mēs domājam, ka tomēr bijis tāds zēns. Gadās jau visādi gudrinieki, kas cita nekā nedara kā vien izdomā visādus jocīgus nostāstus un izteicienus.
Nekādi neatceros, vai es tev par to esmu stāstījis vai ne?
-— Par ko? — jautāja Kuslaps, pēkšņi piecēlās sēdus un nepacietīgi raudzījās uz Savādnieku.
Taču stāstītājs, acīm redzot, nesteidzās ar atbildi, viņš brītiņu vēroja sēdošo puisēnu, tad aizrādīja:
— Vispirms ej saslapini lakatiņu pie akas, citādi nenosl'aucīsi asinis.
Viņi kopīgi aizgāja uz aku. Savādnieks samērcēja sarkanraibo lakatiņu ūdenī un sāka mazgāt Kuslapa seju. Kuslaps stāvēja viņa priekšā rātni kā bērns, kam māte slauka degunu.
Atceļā no akas Savādnieks saudzīgi uzlika Kuslapam roku uz pleca un sāka spert nesamērīgi garus soļus. Pie katra soļa viņš dziļi paklanīja galvu, it kā skaitītu, un stāstīja:
—Redzi, reiz kāds zēns nokavējis skolu, un skolotājs šim tūlīt saka: «Kur tu biji?» Zēns atkaclass="underline" «Tālu bija jānāk, ceļš slidens, kā pasper vienu soli uz priekšu, atslīd divus atpakaļ.» Tad skolotājs jautājis: «Kā tad tu vispār te nokļuvi, ja gāji vienu soli uz priekšu un divus atpakaļ?» «Es apgriezos un devos uz mājām,» atbildēja zēns.
— Tā jau es domāju, — noteica Kuslaps.
— Kā tu domāji?
— Nu, ka viņam bija jāiet atpakaļ. Ja jau viņš gāja vienu soli uz priekšu un divus atpakaļ, tad viņam vajadzēja …
Kuslaps paskatījis uz zemi, ātri samirkšķinaja acis un, šķiet, domās kaut ko rēķināja.
— Tā ja, bet viņš jau tikai pajokoja, lai izglābtu savu ādu. Kas nu tā staigās — vienalga, lai ceļš būtu kāds būdams, kaut vai no stikla .. .
Arī pusdienas laiks, uz ko Arnis bija tā cerējis, pagāja tukšā. Viņš nepaguva parunāt ar Tēli ne pāris vārdu. Tūlīt pēc pusdienām pēc Totsa neatlaidīgā lūguma Savādnieks atnesa kokli un sāka spēlēt. Starp citu, Totss jau bija paspējis samierināties ar savu likteni un, šķiet, drīzāk lepojās ar apsieto īkšķi nekā cieta sāpes; tikai tad, kad viņam kāds to atgādināja, viņš savicināja roku gaisā, saudzīgi pūta uz slimā īkšķa un, sāpīgi saviebis seju, raudzījās uz saviem biedriem. Zēni ciešā lokā sapulcējās ap muzikantu un nepacietīgi gaidīja spēles sākumu, cits caur citu nosaukdami tos valšus un polkas, kas katram vislabāk patika.
Mazliet attālāk stāvēja meitenes, sačukstējās savā starpā un lūdza, lai spēlējot «Reilenderi». Kuslaps mierīgi sēdēja savā vietā un rūpīgi locīja ap grāmatām apliekamo papīru, laiku pa laikam nikni paskatīdamies uz zēniem.
Arnis stāvēja pie loga un uztraukts pārmaiņus skatījās gan uz koklētāju, gan Tēli, kas šodien šķita daudz jautrāka nekā parasts, bet par viņu, Arni, nelikās ne zinis. Savādnieks uzskaņoja kokli, uzmeta skatienu apkārtējiem biedriem, it kā jautādams, kas viņam īsti jāspēlē, noklepojās un sāka spēlēt «Reilenderi», kas zina, vai uz kāda vēlēšanos vai pats no laba prāta.
Troksnis klasē apklusa, visi klausījās ar interesi, tikai kāds retais piesita ar kāju takti un mēģināja svilpot līdzi. Arnis brīnījās, kā šis citādi gausais un pagļēvais zēns, kāds bija Savādnieks, prata tik veikli spēlēt un kā viņa lielie, slinkie pirksti tagad tik manīgi ņirbēja pār stīgām, ka prieks redzēt. Jo ilgāk viņš klausījās, jo vairāk viņu aizrāva Savādnieka spēle, tā ka viņš drīz vien aizmirsa pat Tēli. Arnis domāja, cik jauki būtu, ja arī viņš tik labi mācētu spēlēt vijoli kā Savādnieks kokli, bet ar vijoli tā lieta nebija tik vienkārša, kā viņš sākumā bija iedomājies. Iemācīties koklēt droši vien bija daudz vieglāk; nav iespējams, ka, mācīdamies koklēt, Savādnieks nopūlējies tikpat daudz, cik viņš, mācīdamies vijoli. Zēns, kas nevīžoja pat kārtīgi staigāt, kas gausi vilka pa zemi savas garās kājas, nevarēja taču tikt galā ar tik grūtu uzdevumu kā viņš, Arnis, kurš jau cīnījās kopš ziemsvētkiem. Arni pārņēma dīvaina sajūta: viņā pamodās it kā skaudība pret Savādnieku, un kāda iekšēja balss viņam teica, ka šis zēns, kaut arī slinks un nolaidīgs pēc dabas, kaut kur un kaut kad kļūs viņa sāņcensis. Taču tas neko nelīdzēja — kokli viņš spēlēja lieliski. Pat Totss sākumā klausījās gluži mierīgi, un, ja viņš tiešām bija ļaunā varā, kā ķesteris dažkārt mēdza apgalvot, tad šoreiz tā bija kokle, kas uz brītiņu savaldīja viņā snaudošo Belcebulu, tāpat kā senos laikos Dāvida kokles skaņas lika laiku pa laikam iegrimt pārdomās nelabajam, kas mita Zaulā. Kā mēs zinām, Belcebuls necieš ilgstošu mieru. Mums zināms pēc bibeles stāstiem, ka ķēniņš Zauls spēles vidū gribēja Dāvidu uzdurt uz šķēpa. Bet — kas lai zina — tie sātani un Belcebuli laikam visi ir cits cita radinieki, un mums nav nekādu pierādījumu, ka Zaula nelabais nav viens no Totsa nelabā senčiem. Uz zināmu radniecību norāda viņu visai līdzīgās izdarības. Totss sākumā, protams, negribēja nevienu traucēt, taču visas satraukuma pazīmes, kā nagu graušana un sēdekļa biežā maiņa lika nomanīt, ka ļaunais tārps viņā nebija miris, bet gan lepni izslēja galvu. Bakurētaino seju pārklāja sarkani plankumi, it kā viņš pēkšņi būtu saslimis ar masalām, acis kļuva lielas un apaļas, nāsis iepletās, bet ap muti parādījās kā smieklu, kā izbaiļu rievas. Pēkšņi viņš sakampa mazo Lēstu ap vidukli un aicināja dancot, turklāt izvilka to ar varu no sola. Lēsta pretojās, cik vien spēja, un raudulīgā balsī lūdzās: