— Es neiešu, es neiešu!
Par laimi, Totss ālēdamies uzkāpa Kīram uz varžacīm, kam sekoja spalgs kliedziens un vaimanāšana, tā ka šis notikums pa daļai novērsa Totsa uzmanību uz ko citu, jo, lai nu Šis Kīrs bija kāds būdams, taču ar viņa raudāšanu un vaimanāšanu vajadzēja rēķināties, pats nejaukākais bija tas, ka viņš vienmēr līda sūdzēties. Totss tādu rīcību dziļi nicināja, it sevišķi tad, kad tika apsūdzēts viņš pats. Totsam nu atlika tikai viena roka Lēstas saturēšanai, kamēr ar otru mēģināja kaut kā nomierināt Ķīru. Totsa mierinājums gandrīz vienmēr sākās ar vieniem un tiem pašiem vārdiem, proti:
— Ķēms, vai tad es esmu vainīgs … — Tam sekoja garš paskaidrojums, kurā tika aizrādīts, ka vainīga ir visa pasaule, tikai ne viņš. Pēc tam Totss ieteica Kīram labas zāles pret varžacīm: pēc pērkona lietus jāsavāc akmens dobumā sakrājies ūdens, jāapslacina kājas, tad varžacis pazudīs kā nebijušas. Kad Kīrs jautāja, kur ziemā ņemt lietus ūdeni, Totss paskaidroja, ka vasara vairs neesot tālu, no ziemsvētkiem sešas nedēļas līdz sveču dienai, no sveču dienas trīs līdz vast- iāviem, no vastlāviem nedēļa līdz lūgšanas dienai, no lūgšanas dienas trīs līdz Marijām un no Marijām četras līdz Jurģiem, bet pēc Jurģiem katru dienu var uznākt pērkons. Būdams nodarbināts ar nedēļu un dienu skaitīšanu, nabaga vīrs aizmirsa savu upuri un atlaida mazliet brīvāku roku, ar ko tas saturēja mazo Lēstu. Ar to pietika. Kā putniņš izlido no atvērta sprosta, tā Lēsta izspruka no sava mocītāja nagiem. Tā kā Totss patlaban bija iekarsis cīņā pret varžacīm un, acīm redzot, bēgļa vajāšana tam nesagādāja lielu prieku, viņš samierinājās ar to, ka pāris reižu ar roku tvēra tukšā gaisā, bet tūlīt atkal pievērsās Kīram un tarkšķēja tālāk. Likās, šodien no dancošanas nekas prātīgs neiznāks; bet, kā jau zināms, Totss bija paša nelabā apsēsts un ātrāk nerimās, kamēr bija izdarījis to, ko nevajag darīt. Kā jau varēja paredzēt, runas par varžacīm Kentukijas Lauvam ātri apnika, un drīz vien pārsteigtie skolēni ieraudzīja, ka Totss, viltīgi smīnēdams, tuvojās meitenēm. Jocīgi paklanījies Tēles priekšā, viņš «lūdza» meiteni dancot. Tad viņš atskatījās uz zēniem un skaļi uzsauca Savādniekam:
— Uzrauj polku, es iešu ar Tali brūti dancot!
Visi sāka skaļi smieties.
Kaut gan Tēlei bija grūta galva, viņa tomēr tika uzskatīta par gudru meiteni, ko Tēle laiku pa laikam atgādināja arī citām, kas viņām, protams, nepatika, tāpēc tagad viņas bija gluži priecīgas, kad Totss citu klātbūtnē ķircināja Tēli. Meitene nosarka aiz kauna, padraudēja ar pirkstu un centās paslēpties citām aiz muguras; taču, iekams tas notika, Totss satvēra viņas roku un, atskanot skaliem smiekliem, izvilka Tēli no sola un rāva uz skolotāja katedras pusi.
Tas Totsam izdevās jo vieglāk tāpēc, ka neviena no meitenēm nepalīdzēja Tēlei, bet drīzāk vēl pagrūda no muguras. Arnis nobālēja aiz dusmām un būtu tūlīt uzbrucis Totsam, bet viņš saprata, ka tā viņš vienīgi kaitētu sev un Tēlei. Bez tam Totss bija stiprāks par Arni. Nu jau Tēle ar Totsu virpuļoja mežonīgā dejā, pie kam viņš meiteni vairāk vilka sev līdzi, nekā viņa pati pūlējās dancot. Savādnieks pēkšņi kļuva ļoti jautrs, viņa platā, labsirdīgā seja kļuva vēl platāka un gandrīz vai laistījās priekā, kamēr pirksti ar divkāršu veiklību slīdēja pār stīgām, kaut gan pats spēlētājs vairāk lūkojās uz dancotājiem nekā uz kokli: ašs skatiens uz stīgām tūres sākumā, ātrs pasitiens ar galvu, ar to pietika, lai spēle kļūtu vēl straujāka un ugunīgāka.
Un spars bija vajadzīgs: pārspēt smieklus un kņadu, kas nu sacēlās klasē, nebija nekāds joks. Dancotāji lokā tuvojās vidējām durvīm, kas savienoja klasi ar ķestera darba istabu. Arnis atgāja pāris soļu no loga, viņš bija cieši nolēmis doties Tēlei palīgā, jo būtu veltīgi cerēt, ka Totss labprātīgi pārtrauks šo mežonīgo danci. Viņš taču skaidri redzēja, ka visi apbrīnoja viņa vīrišķību un drosmi, tāpēc ar katru minūti viņš iesila jo vairāk. Bet šajā acumirklī atvērās vidusistabas durvis, Totss uz kaut kā paklupa, krita, noraudams Tēli sev līdzi vidusistabā, un atsitās ar visu sparu pret kādu smagu priekšmetu, kas, spriežot pēc trokšņa, zaudēja līdzsvaru un līdz ar dancotājiem nogāzās zemē. Šā notikuma aculiecinieki vēlāk stāstīja, ka pēc dancotāju pakrišanas tie sākumā neesot redzējuši neko citu kā veselu kaudzi kāju, kas spārdījušās pa gaisu. Troksnis un koklēšana kā uz burvja mājienu apklusa, jo ikviens zināja, ka tagad notiks kaut kas tāds, kam nevajadzēja notikt, ka gaiss ir smacīgs un tuvojas ne- galiss. Tas bija klusums pirms vētras. Tad blakusistabā kāds — laikam tas pats priekšmets, ko Totss krizdams bija apgāzis, — sāka pūst, stenēt un teikt tādus vārdus, kas zēniem lika bailēs nodrebēt. Visi saprata, ka apgāztais smagais priekšmets nebija nekas cits kā pats ķesteris.
īsu brīdi visi bija galīgi samulsusi, jo ikviens gribēja nokļūt savā vietā ar veselu ādu. Kīrs acumirklī aizmirsa varžacis, kas vēl pirms pāris minūtēm dega vienās ugunīs, kā viņš pats žēlojās, un pārbijies, pazaudējis savu solu, ieskrēja Kesamā tieši krūtīs, ka noblaukšķēja vien. Savādnieks ar kokli, lēkdams pāri soliem, vienā mirklī nozuda guļamistabā. Tādu ātrumu no viņa neviens nebija cerējis. Meiteņu pusē kaut kas nošvirkstēja, jādomā tāpēc, ka viena no viņām bija saplēsusi brunčus. Un tad, kad viss jau kaut cik bija norimis, klasē varēja vērot šādu ainu: