Totss briesmīgi pārbiedetu seju, izjukušiem matiem, dīvaini iegrimušām acīm, lielu, sarkanu punu pierē izskrēja no vidusistabas un brīdi apstājās pie skolotāja katedras. Viņš atgādināja vajātu meža zvēru, kas uz mirkli apstājies, lai attaptos, uz kuru pusi mukt. Bet, kā jau teikts, svārstīšanās ilga tikai vienu sekundi, nākošajā acumirklī Totss aizelsies, rokas pie krūtīm piespiedis, ielidoja priekšnamā, aizcirzdams aiz sevis durvis tik spēcīgi, ka nodrebēja sienas. Un bija arī pēdējais laiks: vidusistabas durvīs parādījās ķesteris, slaucīdams seju kabatas drānā, lādēdamies un šķendēdamies. Aiz viņa izrisušiem matiem pār acīm nāca Tēle. Kaut gan meitene skaļi šņukstēja un, šķiet, smagi pārdzīvoja savu negodu, viņa tomēr neaizmirsa rūpīgi slēpt cīniņā pārplēsto jaciņu.
Ķesteris pagriezās pret meiteni un uzbrēca:
— Kāpēc Totss tevi aizskāra?
— Dancot aicināja.
— Ahā!
No jauna pievērsdamies klasei un ar spieķi skaļi klaudzinādams pa grīdu, viņš jautāja:
— Uz kurieni Totss aizgāja?
Kīrs norādīja uz priekšnamu.
Ķesteris pavēlēja Tēlei nosēsties solā un ātri izgāja priekšnamā.
Klasē valdīja kapa klusums, ko brīžiem iztraucēja vienīgi Tēles šņuksti un viņas draudzeņu sīkie smiekliņi.
No āra atplūda daždažādas balsis, kas reizēm gan tuvojās, gan attālinājās, brīžiem izgaisa pilnīgi. Kaut kur tālu kala dzelzi: tankš, tankš, tankš! . .. Savādnieks smaidīdams pabāza galvu pa guļamistabas durvīm un bailīgi jautāja: — Vai aizgāja? — Sagaidījis vēlamo atbildi, viņš klusi iezagās savā vietā. Visi jutās nomākti, pat meitenes apklusa, un, ja kāds ierunājās skaļāk, tas tūlīt tika apklusināts ar šņācošu «tss!». Visi uzmanīgi klausījās. Visus nomāca bailes, un bērni neuzdrošinājās pat brīvi elpot. Arnim šķita, it kā tas viss būtu noticis sapnī.
Pēkšņi visdziļākajā klusumā priekšnamā kaut kas klusi iegrabējās un durvīs parādījās gaišmataina galva. Ta vispirms vērīgi paraudzījās apkārt, tad kopā ar ķermeni ienāca klasē un ar neapšaubāmām izbaiļu pazīmēm sejā sāka stāstīt:
— Tu deviņi velni, kā es no visa spēka uzgāzos virsū ķesterim, šim virslūpa pušu kā zaķim un pats — bla- dāc! — gar zemi. Re, man arī puns pierē kā rags. Ak dievs, kā viņš drāzās caur priekšiņu man pakaļ un visu laiku kliedza: «Stāvi! Nenuviet…» Ko tas nozīmē «nenuviet»? Es biju pieliekamajā un glūnēju pa durvju spraugu. Vai dieniņ, kā ārdījās! Sis domāja, ka es aizskrēju uz mājām, bet, še tev piga, neesmu jau muļķis! Paklaiņošu tāpat, kamēr atnāks Laurs, — vai nu tik traki būs, viņš taču neļaus man izraut dvēseli no miesām. Un lieta ir tāda, var gadīties, ka aizeju uz mājām un Strupais Juris vairs neatļauj nākt atpakaļ.
No priekšnama puses tuvojās smagi soļi. Totss aprāvās un, kā glābiņa meklēdams, paskatījās apkārt, tad ātri palīda zem sola un pačukstēja Tomingam, kurš tur sēdēja:
— Palaid, palaid!
Tikko Totss bija paslēpies, klasē ienāca ķesteris.
Kas notika pēc tam, to redzēsim nākamajā nodaļā.
3.Kad ķesteris ienāca klasē
Kad ķesteris ienāca klasē, Totss jau bija paguvis noslēpties. Bet tavu postu! Būtu viņš vismaz šai nedrošajā stāvoklī, kādā viņš atradās, licies mierā.
— Vai viņa te nav? — jautāja ķesteris.
Visi klusēja.
Totsam šis mirklis bija sevišķi bīstams. Cik viegli kāds varēja viņu… Kā tad, te tev nu bija, Kīrs jau ieklepojās.. . Totsam pārskrēja tirpuļi pār muguru, viss šķita zudis, un tomēr Totss vēl domās paguva sev noprasīt, kādā veidā vislabāk nogalināt šo Ķīru. Tas sātans bija vienkārši neciešams ar savu mūžīgo sū- dzēšanos! Taču īstajā laikā un īstajā vietā dotais Tenisona belziens bija tik iespaidīgs, ka Kīrs vairs neuzdrošinājās Totsu nodot. Kīrs neglīti saviebās un būtu sācis skaļi raudāt, tā ka ķesterim jautājumu krustugunīs droši vien izdotos Totsu atklāt, taču Tenisona belzienam sekoja vēl draudi:
— Ja tu kaut iepīkstēsies, Kīr, mēs tevi noslīcināsim upē.
Viņš to sacīja klusi, bet noteikti, tāpēc Kīrs sāka baidīties, varbūt viņš tiešām izpilda solījumu. Tenisons neprata jokus, un Kīrs atcerējās, cik varonīgi tas rudenī bija cīnījies pret mācītājmuižas kundziņiem. Viņš rīstījās, rīstījās, mirkšķināja acis un novaldījās.
— Nu kā tad būs? — ķesteris atkal uzkliedza. — Vai jūs man atbildēsiet vai ne? Es runāju ar jums, nevis ar krāsni!
Klusums. Dažs labs aiz bailēm varbūt uzrādītu Totsu, un dažam labam niezēja mēle kaut vai tāpēc, lai izpelnītos ķestera atzinību, bet mazākie baidījās no lielāka
jiem zēniem, kas tādas lietas necieta un vēlāk varēja sūdzētājiem tomēr atriebties.
No meitenēm visbīstamākā bija Tēle: aiz atriebības viņa varēja Totsu nosūdzēt, un, kas zina, varbūt to arī darītu, taču viņu atrunāja citas meitenes, kas tobrīd turējās Totsa pusē. Pats Totss, kurš atradas ļoti nožēlojamā stāvoklī pie Tominga kājām, domāja ta:
«Ja Kīrs noturēsies, tad viss būs kārtībā, no citiem nav ko baidīties. Varbūt Murkšķis … šis Kuslaps . Tam ir uz mani zobs, tāpēc ka es viņu apmētāju ar sērkociņiem. Un šī baltgalve (viņš domāja Tēli) ari var izpļāpāties, bet ej tu sazini …» Un, urbinadams ar pirkstu degunu, viņš prātoja tālāk:
«Tomēr nav labi, ja kādam par daudz sāc kāpt uz papēžiem. Tagad tāds ienaidnieks var visu sabojāt. Un, ja pēkšņi uznāk klepus vai šķavas, tad ir beigas.»