Domu pavediens pēkšņi pārtrūka, un Totsam atkal sametās karsti, viņš klausījās tik uzmanīgi, it kā viņa vietā zem sola tupētu liela auss.
Ķesteris, galīgi zaudējis pacietību, nolēma iet vistaisnāko ceļu, kas tādos gadījumos droši noved pie mērķa. Viņš satvēra mazo Lēstu aiz pleca, sapurināja un jautāja:
— Saki — kur ir Totss?
«Tagad viss pagalam: arī Lēsta uz mani dusmojas!» domās zūdījās Totss un aiz satraukuma iebāza pirkstu mutē.
Mazais Lēsta sastostījās un tad pilnīgi negaidot ierunājās nopietnā veca vīra balsī, ka viņš-ē nezinot-ē, ka viņš bijis guļamistaba-e, un tā joprojām, sajauca visu juku jukām kā biezputru ar kāpostiem, tā ka ķesteris nepavisam netika pie skaidrības.
«E, kā nu melo, jūdass,» Totss nopriecājās un ievilka elpu. «Kas tagad vainas, tagad vari gulēt kā dieva tā tēva azote, un, kad atnaks Laurs, tu izaugsi kā eglīte no zemes, tad jau vairs nebūs tik traki, Strupais Juris neuzdrošināsies aiztikt ar rokām, bet viņa lāsti man neko daudz nekaitēs.» Sī doma viņu nomierināja, un, pilnīgi aizmirsis zobenu, kas šūpojās pār viņa galvu) Totss izņēma no kabatas nazi un sāka skrubināt Tominga pazoli.
— Ko tu dari! — Tomings čukstēja un atrāva kāju.
— Maucu stabules! -— atskanēja no sola apakšas un tūlīt sekoja dīvaina pukšķināšana, it kā zem sola būtu sācis darboties mazs motoriņš. Pu-pu-pu, smējās Totss. Bet tie bija viņa pēdējie smiekli šajā pēcpusdienā. Ķesterim nepagāja secen Tominga slepenās sarunas ar sola apakšu, pietupies un kūkumā saliecies, lai labāk varētu ieskatīties zem soliem, ķesteris pēkšņi sastapās aci pret aci ar Totsu.
— Ahā, tad te tu man esi!
Vienu lielo un vienu mazo, Tomingu un Lēstu, iestūma kaktā, visai klasei lika piecelties kājās un Totsam pavēlēja tūlīt līst laukā vai arī… Tālāk ķesteris neteica, taču, ka tas nozīmēja kaut ko briesmīgu, par to neviens nešaubījās. Totss ļoti labi atcerējās, kā Kuslaps iepriekšējā starpbrīdī bija nokļuvis līdzīgā stāvoklī, ilgi slēpās un nedevās vajātājiem rokās; viņš nolēma rīkoties pēc tās pašas metodes un nesteigties ar ārā līšanu. Bet šāda vilcināšanās nepavisam nepatika ķestera bambusniedres spieķim, tas nepacietīgi dauzīja grīdu, vicinājās pa gaisu un taustījās zem soliem.
Spieķa neatlaidību nespēja remdēt pat tas, ka apgāzās vairākas tintnīcas un nošķieda ķestera rokas ar tinti, ka neuzmanīgs vēziens izsita loga rūti. Bet, ja jau jūras dzelmē nogrimušos kuģus un bagātības izceļ dienas gaismā, tad kāpēc tas pats nevarēja notikt ar Totsu, kurš taču nebija nedz kuģis, nedz jūrā nogrimusi manta.
Kādā nelaimīgā brīdī, kad Totss nejauši izstiepa kāju, ķesteris to sagrāba ciet un izvilka puisi laukā.
Pēc desmit minūtēm redzam klasē citu ainu. Pie krāsns stāv Totss, nemitīgi rausta plecus un, izstiepis kaklu, laiku pa laikam nobrauka muguru pret krāsns stūri. Pēc viņa izdarībām var manīt, ka ar viņa muguras lejasdaļu kaut kas nav īsti kārtībā. Zēni un meitenes, kā parasti, sēž solos, bet tagad viņu sejas ir priecīgākas, un pēc ilgā, mocošā klusuma klasē atkal valda dzīva rosība.
-— Kas tevi, sātan, dzina ārā no pieliekamā? — sirdās Jerveotss. — Ja jau tu reiz biji tur iekšā, tad vajadzēja palikt, kamēr ķesteris aiziet.
— Ko es tik ilgi tur varēju sadarīt. Man kļuva garlaicīgi.
— Tad būtu vismaz sēdējis rāms zem sola, nejēga tāds. Bet ne, šis sāks ar nazi graizīt man pazoles, — pārmeta Tomings. — Tagad nu esmu vainīgs, ka slēpu tevi zem sola.
— Nē, nu, — Totss aizbildinājās, — es jau negrai- zīju virsādu, drusku paskrubināju tikai pazoles.
Tad kāds zobgalis skaļi sacīja:
— Te tev nu bija: Kīrs apgalvo, ka ziemā nemēdzot būt pērkona negaiss. Nu jūs redzējāt — norūca pamatīgs pērkons, un, ja vēl pār Totsa muguru nolītu tikpat daudz lietus, cik zibens spērienu trāpīja Totsu, tad ne vien Kīrs, bet visa klase būtu izārstējusi savas varžacis.
— Nu, es jau nu neraudāšu, — Totss atbildēja, noprazdams, par ko runā. — Velns viņu zina, — viņš turpināja, — šodien ir tāda traka diena, dari ko darīdams, viss iziet greizi: re, īkšķis pušu, pierē puns un … un . . .
Viņš pēkšņi apklust, parausta plecus un paberzē pret krāsns stūri mugurdaļu. Bet dažreiz arī klusēšana izteic ļoti daudz.
4.Šai satrauktajā laika posmā, kurā bija tik daudz lielu notikumu
Šai satrauktajā laika posmā, kurā bija tik daudz lielu notikumu, Arnim vēl vienmēr neradās izdevība parunāties ar Tēli. Bet šodien viņš bija nolēmis tikt skaidrībā par katru cenu: kāpēc Tēle pēdējā laikā bija pret viņu tik vēsa un rītos vairs negaidīja uz krustcelēm, it kā tīši likdama nomanīt, cik maz Arnis viņai rūp. Šodien ceļā uz mājām viņš gribēja aprunāties ar Tēli. Un tā bija vienīgā iespēja, kā satikties ar meiteni vienatnē. Bet arī te radās negaidīti šķēršļi. Tā bija vijoles stunda, kuru skolotājs šodien it kā par spīti bija nolicis dienas beigās, jo parasti viņš mācīja Arnim vijoļspēli pusdienas pārtraukumā. Vajadzēja kaut ko izdomāt. Un notika tas, kam tiklab pats Arnis, kā arī citi, kas viņu pazina, nekad nebūtu ticējuši. Arnis pēc stundu beigām piegāja pie skolotāja, nestostīdamies samelojās, ka viņam sāp galva, un lūdza atlikt stundu uz kādu citu reizi. Tad viņš aši sasēja grāmatu nastiņu un izgāja pa durvīm.
Ik pēc brītiņa atskatīdamies uz skolas pusi, viņš gausiem soļiem devās uz vārtiem. Tēle nāca. Viņa vēl aizvien bija pietvīkusi un, šķiet, ļoti dusmīga. Arnis nodomāja, ka viņš darījis pareizi, nolemdams izskaidroties tieši šodien. Pēc tik lielām nepatikšanām Tēle, protams, jutās ļoti nelaimīga, un tāpēc viņai jo vairāk bija vajadzīga līdzjūtība un mierinājums. Jācer, ka tagad viņa būs atsaucīgāka arī pret citu bēdām, un Arnis jutās bezgala priecīgs, ka varēs uzticēt Tēlei ari savas bēdas.