— Tēle! — viņš klusi teica, kad nācēja nokļuva tam blakus.
— Ko tu gribi? — Tēle dusmīgi noprasīja, pat neuzlūkodama Arni.
— Tu neņem tik ļoti pie sirds šo notikumu. Es būtu nācis tev palīgā, bet. ..
— Vācies projām! — meitene iešņācās un nikni pa- blenza uz Arni.
Arnis atrāvās atpakaļ, it kā dabūjis sitienu.
Tā satrūkstas suns, kas uzticīgi seko saimniekam un pēkšņi saņem pātagas cirtienu. Sniegs, baznīcas baltā siena, mājas, viss viņa acīs saplūda vienā lielā melnā kamolā. Viss Arņa augums it kā notirpa, galva viegli noreiba. Blakus melnajam kamolam radās zaļš plankums, tas atraisījās, auga arvien lielāks un tuvojās ātri kā mākonis. Vēl pāris mirkļu — un tas būs klāt, pacels viņu kā viesulis sausu lapu un aiznesīs tālu tālu…
— Nu ko tu glūni, nāc! — viņš dzirdēja kādu sakām. Taču šī balss atskanēja kā no liela attāluma un likās tik sveša.
Kad Arnis attapās, viņš ieraudzīja, ka tuvojas Tēle. Arnis instinktīvi atkāpās vēl dažus soļus uz skolas pusi. Tā izvairās suns no uzbrucēja un neiet vairs klāt, lai kā to labinātu, bet seko notālēm.
— Nu, ja tu nenāc — nevajag arī, — Tēle noteica, apcirtās uz papēža un steidzīgi devās mājup.
Arnis neziņā noraudzījās, kā viņa aiziet, un prātoja, kas tagad būtu darāms. Iet uz mājām? Kāpēc? Atpakaļ uz skolu? Arī neder! Uz upmalu? Ko viņš tur iesāks? Tur sniegs tāds pats kā šeit pagalmā. Sniegs, visapkārt tikai sniegs. Kaut ātrāk pienāktu pavasaris!
Arnis visu redzēja kā miglā: pagalmā trokšņodami izskrēja zēni un, sizdami viens otram pa muguru, sauca: «Suns! Suns!» — un izklīda kur kurais.
Daži viņam aizdrāzās garām ar tādu sparu, ka nokūpēja sniegs, un, mādami ar rokām uz mājas pusi, sauca: — Paidjom, Tali!
Bet Arnis palika stāvam.
No pretējās puses skolai gausi tuvojās mantu vezums un apstājās pagalmā pie durvīm. Divi vīri, viens vēl pusaudzis, bet jau pieauguša vīra garumā, otrs vecāks, ar bārdu, norāpās no vezuma un klusi par kaut ko apspriedās, ik pēc brītiņa palūkodamies uz priekšnama pusi. Ar grāmatu nastiņu padusē no skolas iznāca Kīrs. Vecākais no vīriem viņu apturēja un jautāja, kur varētu sastapt skolotāju. Kīrs svešajam uzmeta žiglu skatienu, pielieca galvu, paraustīja plecus un šķita pārdomājam, it kā viņš pats īsti nezinātu ceļu pie skolotāja. Tacl viltīgi pasmaidīja un norādīja uz ķestera virtuvi. Tikko svešie nozuda aiz durvīm, Kīrs, kā prātā jucis, sāka lēkāt uz vienas kājas un smējās, vēderu turēdams.
Ieraudzījis pagalmā Arni, viņš pieskrēja tam klāt un ātri nobēra, it kā būtu pilna mute ar karstu biezputru:
— Hī, hī, tas laikam ir kāds skolnieks ar savu tēvu. Viņi jautāja pēc skolotāja — sak, kur šis dzīvo; es aizsūtīju uz ķestera virtuvi. Hī, hī, lai pameklē! Gan jau ķēkša viņus iztrieks ārā, teiks:
«Sita nav nekāda skolotāja istaba!» Vai nav joki, ko? Kad Totss rīt to uzzinās, viņš pārsmiesies!
Kīrs turpināja lēkāt un saliecās kūkumā, it kā viņam būtu piemetušies smieklu krampji: viņa platās bikses plandījās vējā, it kā viņam bikšu starās būtu pātag- kāti, nevis kājas. Viņš bija pārliecināts, ka Arnis arī smiesies vai vismaz apbrīnos Ķīru par viņa asprātību, bet Arnis domīgi raudzījās kaut kur tālumā un, šķiet, Ķīru nemaz neievēroja. Pēc brīža viņš uzgrieza Kīram muguru un lēniem soļiem devās mājup. Kīrs aizgāja ar to lielisko pārliecību, ka viņš tikko pastrādājis īstu varoņdarbu, kas aizēnoja pat Totsa izdarības. Savas sīkās nerātnības un melus viņš piekopa tikai tāpēc, lai vēlāk citu priekšā varētu ar tiem padižoties, kamēr Totss, darīdams nedarbus, nekad nedomāja, ka viņš dara aplam; viņa nemierīgais un nenogurdināmais gars neatlaidīgi tiecās pēc darbības.
«Aiziešu uz mājām, likšos gultā, pārvilkšu segu pār galvu un teikšu, ka esmu slims,» nolēma Arnis, iedams uz mājām.
Uz lielceļa viņam garām pabrauca baļķu vezumi un nogriezās uz kapsētas pusi. Pirmos vezumniekus viņš nepazina, bet rindas vidū Arnis pamanīja zirgu Keiju; tātad kāds brauca šķūtīs arī no viņu mājām. Arnis apstājās un gaidīja. Keija nāca arvien tuvāk, un zēns ieraudzīja uz baļķu vezuma vīru pelēkā puskažokā, ar brūnu auseni galvā. Sēdēdams uz vezuma, tas šūpoja kājas un, košļādams zāles stiebru, dungoja savā nodabā:
— Ak brinu-mai-nā gais-ma .,.
Arnim šķita, ka viņš šo dziesmu jau kādreiz dzirdējis, un tūlīt pazina arī šķūtnieku — Libli.
— Zdraju želaju! — tas uzsauca, kad vezums tuvojas Arnim, un, uzsitis ar roku uz maišeļa, aicināja sēsties blakus. Arnis uzrausās uz vezuma un jautāja, uz kurieni viņi brauc. Lible brīnījās, ka Arnis to nezina, un tūdaļ ņēmās izskaidrot:
— Uz Rajām, uz Rajām, kur gan citur. Rajas saimnieks pavasarī cels jaunu, skaistu ērberģi; nopirka Merknas mežā vairākus simtus baļķu un tagad rīko talku. Tavs tēvs un arī kalps Mārtiņš brauc talkā. Sie laikam mazliet aizkavējušies, ka nevar ieraudzīt. Esam pavisam trīsdesmit zirdzinieki, bet šite pašlaik nebūs vairāk kā -— pagaidi: viens, divi, trīs, četri — divpadsmit. Nūja, lielākā puse vēl mežā, un viņu vidū, protams, arī Sāres ļaudis. Mani gandrīz pret paša gribu ieskaitīja šķūtniekos, sak, katram vīram tad būs savs zirgs. Jā, Rajām ir pienācis laiks celt jaunu māju, — viņš piebilda, paceldams cepures ausis, — skat, meita jau drīz būs liela, sāks nākt precinieki, ir labi, ja visu laikus saved kārtībā, kā krietnam saimniekam pieklājas. Var gadīties, ka arī tu, Sāres jaunais saimniek, kādreiz lakotā karietē piebrauc pie Rajas staltā ērberģa ar zvārguļiem pie ilkss un . . . Ej nu sazini, visādi var gadīties, cilvēks šajā pasaulē jau neredz tālāk par savu degungalu.