— Ak tad atlaida gan tevi uz mājām, — viņa teica, — nesaprotu, kas jums tik daudz tur ko mācīties, no rīta līdz vakaram jāsēž skolā.
Arnis neatbildēja; viņš iegāja gala istabā, nosvieda grāmatu sainīti uz galda, novilka mēteli un atsēdās uz gultas malas.
— Nāc nu vakariņās, — vecāmāte sauca no saimes istabas, — citādi atdzisīs. Es jau kopš pusdienas stāvu pie plīts un sildu, nevaru atiet ne soļa, lai nepiedeg. Nāc nu drīzāk ēst!
— Negribu ēst, — Arnis atbildēja un piekusis atlaidās guļus. Vispareizākais būtu tūlīt noģērbties, nevis vāļāties ar visām drēbēm, bet viņš jutās tik noguris, ka nespēja pat pakustēties.
— Oja, šis negribēs ēst. Kas tad tev kait?
Vecāmāte, traukus šķindinādama, aiziet no virtuves uz istabu un dodas atkal atpakaļ, beidzot nostājas uz gala istabas sliekšņa. Viņa šodien ir labā omā un tāpēc ļoti runīga. Un ir arī iemesls: vecāmāte šodien, iedama uz aitu kūti, noķērusi divus mazus jēriņus, un tagad viņa ir neizsakāmi priecīga par šiem mazajiem, garkājainajiem kustonīšiem. Vecāmāte ir ļoti veca un dzīvo savā mazajā, pieticīgajā pasaulītē; ārpus tās viņu vairs nesaista nekas. Divi mazi jēriņi viņai sagādā daudz vairāk prieka nekā vesels ganāmpulks. Jā, reiz bija laiks, kad viņa diendienā svārstījās starp bailēm un cerībām, bet tagad šīs rūpes uzņēmušies jaunie, un vecaimātei liekas daudz svarīgāk uzsildīt Arnim pusdienas nekā apjautāties, cik daudz kartupeļu šogad aizvests uz spirta dedzinātavu.
— Kas tev vainas? — vecāmāte atkal iejautājas, — slims esi, vai?
— Nē . . . neesmu … — Arnis saīdzis atrīic. — Mazliet sāp galva.
Vecāmāte uzliek plaukstu uz Arņa pieres un atrod, ka tā tomēr ir karstāka nekā parasti, bet tāpēc jau nevajagot atteikties no ēdiena. Lai nākot tūliņ un nekavējoties. Lai viņš nedomājot, ka šodien esot galdā kāds parastais ēdiens. Skābus kāpostus ar ceptiem kartupeļiem Arnis vienmēr esot ēdis ar patikšanu.
Tiešām, Arnis sajūt skābu kāpostu smaržu, taču šodien tā neliekas tik kārdinoša kā citkārt; pat mazliet sīva un pretīga ir šī smarža un uzdzen nelabumu. Viņš tomēr negribīgi pieceļas, ieiet priekšistabā, piesēžas pie galda un iebauda ēdienu.
Pirmajam kumosam nav nekādas garšas, mute ir sausa, un kāposti liekas kā zāģu skaidas, bet otrais un trešais kumoss jau garšo labāk. Arnis pierod pie ēdiena smaržas, un viņam rodas apetīte. Taču sirdij uzgulstas tāds smagums, ka nākošais kumoss ilgi viļājas pa muti un viņš tikai ar pūlēm to spēj norīt. Arnis pēkšņi pieceļas un saka:
— Negribu!
Vecāsmātes pierunāšana nelīdz. Nelīdz arī tas, ka vecāmāte izzvejo no kāpostiem mīkstos, brūnos gaļas gabaliņus, saliek uz šķīvja rindiņā un smaidot uzlūko Arni, it kā gribēdama sacīt:
«Nu paskat, cik tie ir smuki un mīksti, vai tiešām tu tos neēdīsi!»
«Negribu, negribu! Kad viņa tik ļoti uzplijas, tad sanāk tīri vai dusmas un tādi gaļas gabali kāpostos kļūst pavisam pretīgi! Lai viņa stāsta kaut desmit reizes pēc kārtas, ka, lūk, kūtī ir divi melni, sprogaini jēriņi, arī tas neko nelīdz, ir taču skaidrs, ka vecāmāte grib viņu tikai uzmundrināt un panākt, lai viņš ēstu. Nē, šīs vecāsmātes maz.ās viltībiņas viņam jau sen zināmas. Ja vēl būtu tā, ka viņš te nevienu nepazītu, arī vecomāti ne, tad varētu paklausīties, ko viņa stāsta, bet. . . Un jērs, jērs, — kas tad galu galā ir jērs? Cita lieta, ja būtu kumeļš. To vismaz būtu vērts apskatīt.»
Arnim uznāk dziņa kaut kur aiziet un kaut ko padarīt; bet, uz kurieni un kāpēc, to viņš nezina. Tikai ātrāk projām no šejienes. Sis tvanīgais siltums un kāpostu smaka viņu smacē.
Pēc brīža mēs redzam Arni jau tīruma malā. Viņš domīgi lūkojas uz rugājiem, kas vietu vietām izsprau- kušies no sniega. Sevišķi izturīgas pret trūdēšanu ir vībotne un dzelzszāle; tās vēl ilgi nenoliec galvas, it kā gaidīdamas, ka viņu nodzeltējušajos, nedzīvajos stiebros vēlreiz atzels jauna dzīvība.
Pāri laukam aizvijas ragavu slieces. Jādomā, ka tēvs ar Mārtiņu no rīta būs braukuši uz Rajām. Arnis uzmanīgi ieliek kāju ragavu slieces grambā — tikpat kā peldētājs vasarā no krasta ar pirksta galu izmēģina ūdeni, — tad paiet pāris soļu tālāk, apstājas, gludina ar zābaku sniega grubuļaino sērsnu un paiet vēl dažus soļus. Kad Arnis atskatās, viņš jau ir tālu no mājām. Un viņš vienaldzīgi soļo tālāk.
5.Jau tad, kad Arnis tikko sāka cilāt galvu un iepazīt
Jau tad, kad Arnis tikko sāka cilāt galvu un iepazīt apkārtni, viņš bija dzirdējis runājam par Rajas Tēli. Te viņai bija vēdergraizes, te galvassāpes, te viņa bija iegriezusi pirkstā, te iekritusi avotā, saaukstējusies un dabūjusi klepu — viss viņiem bija šeit, Sārēs, zināms. Tad Sārēs gari un plaši apsprieda, kāpēc un kā vainas dēļ Tēle cietusi. Toreiz viņš, Arnis, vēl bija ļoti mazs un šie stāsti par mazo muļķa meiteni, kas dzīvoja kaut kur tālās mājās un grieza sev pirkstos, viņu nepavisam neinteresēja. Paaudzies Arnis redzēja, ka šīs mājas nemaz nebija tik tālu. Cūkgans Matis bieži ņēma viņu līdzi ganos. Reizēm tie ganīja pavisam tuvu Rajas robežām, no kurienes varēja skaidri saredzēt, ka maza, gaišmataina meitenīte sarkanā priekšautā skraidīja pa Rajas sētsvidu. Viņš zināja, kas tā bija, bet kāda viņam daļa par svešām meitenēm, kaut arī tām ir gaiši mati un sarkani priekšauti.
Tad Arņa atmiņā uzaust vēl kāda aina, kad viņš Tēli bija redzējis pavisam maziņu, protams, arī viņš pats toreiz nebija daudz lielāks.
Saulaina atvasaras priekšpusdiena . .. Viņš, Arnis, jau labu brīdi novēro, kā liels putns ar platiem spārniem riņķo virs auzu lauka. Tā kā Arnis nekad nav tādu putnu redzējis, viņš aicina arī māti skatīties.