«Tas ir vanags. Droši vien uzglūn vistām,» .nosaka māte. Arnis izvelk no žagaru grēdas garu zedeni, lai aizbaidītu vanagu. Kāds gan toreiz viņš bija "muļķis! Vanags par viņu neliekas ne zinis. Kam šis varētu uzglūnēt? Arnis dodas uz auzu lauku. Ar žagaru pār
plecu puisēns soļo gar lauka malu un uzmanīgi vēro, vai auzās nav nomaldījies kāds cālēns. Tomēr nekur nekas nav manāms, tikai vējš klusi zuz vārpās. Te pēkšņi pie akmens kaut kas sakustas. Arnis uzmanīgi, iedams uz pirkstgaliem, piezogas tuvāk — zaķēns.
«Ahā!» viņš nodomā. «Vai redzi, ko tu esi iekārojis, vanadziņ, un tomēr tu viņu nedabūsi, neparko nedabūsi. Aiznesīšu zaķēnu uz mājām un izaudzēšu lielu.»
Arnis pašķir auzas un pieiet vēl tuvāk. Bet dzīvnieciņš, kaut arī vēl mazs un nevarīgs, izrādās neticami veikls un, pirms Arnis to paspēj satvert, jocīgiem lēcieniem aizcilpo pa auzu lauku.
Arnis žigli drāžas tam pakaļ, iemīdāms labībā diezgan paplatu vagu, ko padara vēl platāku žagars, kuru Arnis velk sev līdzi. Zaķēns šad tad apstājas, ieklausās un cilpo atkal tālāk. Dīvainās medības turpinās pa visu lauku. Augstu gaisā lido plēsīgais putns, liekas, it kā tas riņķotu pa apli, taču vienmēr atrodas Arnim tieši virs galvas. Zaķēns nenojauš, ka tur no augšas draud daudz lielākas briesmas nekā te lejā no puisēna, kas ieņēmis galvā muļķīgu domu noķert dzīvu zaķēnu un aizelsies, žagaru vicinādams, dzenas tam pakaļ.
Pēkšņi Arnis dzird balsis. Viņš iznāk no auzu lauka un pārsteigts ierauga, ka nemanot atskrējis līdz Rajas robežām, kur Rajas ļaudis aiz ežas pļauj miežus. Arnis nokaunas, viņš nosviež žagaru un grib jau bēgt, taču viņu ir ieraudzījuši un sauc atpakaļ. Neko darīt, Arnis pieiet pie pļāvējiem un izstāsta, kā viss noticis, taču klusībā cer, ka Rajas ļaudis palīdzēs noķert zaķēnu. Kalps un kalpone tiešām aizskrien uz auzu lauku, bet, tur nekā neieraudzījuši, nāk atpakaļ un, vērodami vanagu, ķircina:
«Gan jau tas viņu noķers!»
Rajas saimnieks apjautājas, kā Arnim klājoties un kā veicoties ar lasīšanu un. rakstīšanu; viņu Tēle jau protot saburtot tīri labi un rakstot burtus arī krievu valodā. Arnis atbild uz jautājumiem, bet viņa vērīgās acis ierauga, kā atveras Rajas pagalma vārti un kāds cilvēciņš, mazs kā kamolītis, izripo pa tiem un ātri veļas uz tīruma pusi. Nu mazo kamoliņu ierauga arī citi, un saimnieks nosaka:
«Ahā, aicina jau pusdienās.»
Cilvēciņš nostājas aiz dadžiem un pliederiem, tā ka redzama tikai galviņa, kas tagad līdzinās lielai dadža pogaļai, un aicina skanīgā balsī: «Nāciet eist!» Tad pienāk tuvāk un saka vēlreiz, it kā šaubīdamās, vai ļaudis tiešām dzirdējuši:
«Nāciet eist! Nāciet eist!»
Pļāvēji smejas. Tie labi zina, ka meitene, tā saukdama, beidzot pienāks pavisam klāt. Un tā arī notiek. «Eist» saucēja pieskrien pie pļāvējiem, pagrozās tur brītiņu, tad ierauga svešo zēnu un nokaunējusies aizslēpjas tēvam aiz muguras. Kad citi sāk mazo drošināt, meitene uzmet svešajam neuzticīgu skatienu un cik ātri vien spēdama sāk skriet uz mājām. Vējš plūkā viņas baltos matus un saveļ ērkulī. Tā bija Tēle. Un tas bija sen. Tad viņam dīvainā kārtā bija pilnīgi vienalga, ko Tēle darīja, no kurienes viņa nāca vai kurp aizskrēja un vai viņa vispār dzīvoja. Bet tad pēkšņi pērnajā rudenī, kad viņi kopā nāca no skolas . . . tad Tēle viņam pēkšņi likās tik liela, tik daiļa, tik gudra, tik glīti apģērbta … un viņam neizsakāmi dārga.
Kā tas viss notika? . . .
Tā dažkārt liktenis reizēm padara mums tuvu kādu cilvēku, ko mēs agrāk tikko esam ievērojuši un kas pēkšņi mūsu dzīvē izrādās tik nozīmīgs, ka atceramies to visu mūžu. Arnis apstājās un paskatījās apkārt. Aiz viņa plešas klajums, sniegota āre, bet priekšā, dažu simtu soļu attālumā melnē koku puduris un Rajas saimniecība kā oāze sniegotajā tuksnesī. Un tam visam klājas pāri krēslas pelēkie spārni . .. Varbūt Arnis pašlaik stāv tajā pašā vietā, kur viņš toreiz ieraudzīja Tēli, toreiz, kad dzenāja zaķēnu? Varbūt viņa kājas šai brīdī iekāpušas Tēles pēdās?
Ai, cik stingi un bezcerīgi ir tīrumi ziemā, kā bez dzīvības! Un cik skaisti un dzīvības pilni tie ir vasarā, kad rudzi zied.
Tēvs un Mārtiņš laikam gan smietos, ja viņš tiem pastāstītu, par ko viņš domāja, te staigādams. Vai Lible arī smietos? Libfe varbūt nesmietos, bet viņš sataisītu tādu kā jocīgu, kā nopietnu seju, piemiegtu vienu aci un sacītu:
«Nu kas tur liels? Ja skuķis patīk — grāb tik ciet!»
Arnis nokļūst Rajās. Pagalmā stāv talcinieku pajūgi; mazliet tālāk tumša baļķu grēda. Gaisā jūt skuju un sveķu smaržu. Kāds darbojas pa kūti un dusmīgi baras: — Mierā, Zemene! Stāvi rāma, nu! — Istabā deg lampa, tur skan ļaužu sarunas, pa logu spraugām spiežas ārā balti garaiņi, kas aukstajā gaisā sasalst, pārklājot palodzes ar plānu ledus kārtu. Jumta paspārnē kas nokrakšķ, nokrīt vizoša lāsteka, sadrūp, un ledus gabaliņi skanēdami aizveļas.
Augšā, uz apsūnojušā jumta kores, lielais, neveiklais skurstenis ar plato augšmalu izpūš jautrus dūmu mākonīšus, it kā gribēdams pavēstīt: šai namā ir dzīvība, šai namā ir siltums, šai namā ir ļoti labi dzīvot, ja tikai vēders pilns un sirds mierīga.
Priekšnamā Arni apņem linu, dūmu, tauku un skābu kāpostu smaka — šī mūsu veco lauku kambaru mūžsenā pavadone blakus jaunajām apmetuma dzīvojamām ēkām, kas šur un tur lepni paceļas pret debesīm un stāsta par jauno laikmetu. «Bet ko tagad darīt: iet iekšā vai ne?» Arnis domās sev vaicā. «Protams,» viņš turpina prātot, «kas tur sevišķs.» Arī tēvs un Mārtiņš ir tur, un viņš ir atnācis tikai tāpēc, lai kopā aizbrauktu uz mājām. Visiem tas liksies gluži dabiski, ja vien Tēle…