No pagalma kāds svilpodams tuvojas istabai — tagad vairs nav glābiņa, gribot negribot jāiet iekšā.
Saimes istabā ap diviem gariem galdiem, kas sabīdīti galeniski kopā, pie kam viens galda gals ir manāmi augstāks par otru, sēž talcinieki un ēd. Viņu sejas sārti pietvīkušas, kā jau dažkārt cilvēkiem, kas no liela sala ienākuši siltā istabā; citiem ausis spilgti sarkanas kā asinis, bet deguni un vaigi no sala un vēja deg kā ugunīs. Daudziem ir mugurā kažoki, kas apjozti ar jostu, bet cimdus un cepures viņi nolikuši malā. Uz galda četras vēderainas bļodas ar kāpostu viru, kam pa virsu peld tik bieza tauku kārta, ka pat garaiņi netiek cauri. Tāpēc vira ir karsta kā elles uguns un ilgi neatdziest; dažs izklaidīgs talcinieks, kurš iestrebj pirmo karoti, viras neatdzesējis, klakšķina ar mēli un raugās
griestos, it kā būtu tur ieraudzījis kādu parādību. Starp viras bļodām saliktas rindā mazākas bļodas un šķīvji ar gaļu kā ogulāji starp ābelēm.
Visiem nepietiek trauku un galda piederumu — vairāki vīri ēd no viena šķīvja un galda nažu vieta lieto kabatas nažus, kas, noziesti ar taukiem, izskatās jauni un spoži. Rokas noslauka pie zābaku stulmeņiem, biksēm vai kažoka stūriem, bet zodu nobrauka ar piedurkni. Laiku pa laikam divi tādi «no vienas bļodas ēdēji» saliek galvas kopā, sačukstas un nokrekšķinās. Tad viens no viņiem, viltīgi smaidīdams, paņem no galda skārda blašķi, pieliek pie mutes, atmet galvu, it kā raudzītos ar tālskati zvaigznēs vai pūstu stabuli, un, neatraujot blašķi no mutes, uz brīdi it kā sastingst. Pēc tam brīnumainais trauks ar noslēpumaino saturu tiek pasniegts kaimiņam, kurš ar to rīkojas tāpat kā iepriekšējais. Blašķes iedobtais dibens katru reizi savādi noguldz: klunkt — klunkt. Tad kaimiņi, kā cīnīdamies pēc elpas, ātri ķer gaļu un maizi, piebāž pilnas mutes, paskatās viens uz otru, parausta plecus un sapurinās, it kā tiem būtu piemeties drudzis. Kāpēc viņi tā dara, to neviens īsti nezina, bet jādomā, ka blašķi ir kaut kas tāds, kas pievelk kā magnēts, taču ikreiz, tuvāk saskaroties, liek nodrebēt.
Arņa labvakaru atņem tikai divi bārdaiņi, kas sēž blakus durvīm, taču arī tie nevīžo kārtīgi atņemt sveicienu, bet apmierinās ar to, ka, neatraujot karotes no mutēm, uzmet ienācējam jautājošu skatienu. Arnis pieiet pie plīts, no kuras saimniece patlaban noceļ katlu. Izsalkusi ugunsmēle sniedzas pēc katla dibena, it kā tai būtu žēl šķirties no sava upura, taču tūdaļ nomierinās un saplok, tikko uz riņķiem uzliek jaunu podu vai katlu. Rajas saimniece šai acumirklī, kad ap galdu sēž vesels pulks vīru un viņa viena pati saimnieko, līdzinās burvei, kas vāra ēdienu saviem dēliem laupītājiem.
— Labvakar, labvakar! — viņa atņem Arņa sveicienu. — Ej vien tālāk uz gala kambari. Tur' ir Tēle un vēl kāds zēns no jūsu skolas.
— Vēl kāds zēns? — Arnis brīnās. — Kas gan tas varētu būt?
Viņš atver durvis un netic savām acīm. Uz galda pie loga deg lampa, un tās gaismā Tēle un Savādnieks, jautri smiedamies, šķirsta kādu grāmatu, un viņi stāv tik tuvu viens otram, ka abu galvas gandrīz saskaras. Otrpus galda sēž Tēles mazā māsiņa un kaut ko zīmē uz tāfelītes. Visi trīs uzlūko nācēju, un Tēles vaigus pārklāj tumšs sārtums.
— Labvakar! — Arnis klusi sveicina un apstājas pie durvīm.
Arnis baidās, ka viņš te ir lieks, un rūgti nožēlo savu nācienu.
— Sveiks, sveiks! — atbild Savādnieks. — Kā tu še gadījies?
— Es.. . es atnācu pie tēva un Mārtiņa, viņi ir talcinieki . . . Brauksim reizē uz mājām, — Arnis stostās.
Viņam sāk likties, ka iemesls nav pietiekami svarīgs — vai Tēle nesāks par to šaubīties.
Viņš pamana Tēles sejā kaut ko līdzīgu smīnam, kas gan tūlīt nozūd, taču tur bija. Arnim sāpīgi noskatīties, kā Tēle saniknojas, viņa bez jebkāda iemesla izrauj māsiņai no rokām tāfeli, saplūkā meitenīti aiz matiem. Mazā, skaļi brēkdama, ierāpjas gultā; Tēle pakampj no galda dažas aprakstītas papīra lapas, aiz dusmām tās saplēš, pasviež pagaldē un bargi uzlūko Arni caur pieri.
Bet šī lēkme drīz pāriet; pēc brīža viņa paņem krēslu, piebīda to tuvāk Arnim un saka:
— Apsēdies!
Savādnieks, labvēlīgi smaidīdams, pamāj ar galvu, it kā viņš te būtu savējais. Sis trakulis ir paņēmis līdzi pat kokli, laikam gribēja te spēlēt.
Bet Arnis stāv kā stāvējis. Pirmkārt, viņam nav ne mazākās vēlēšanās sēdēt, un, otrkārt, piedāvātais krēsls atrodas ļoti nepiemērotā vietā: starp Tēli un Savādnieku — un tieši gaismas lokā. Nē, blakus durvīm pie krāsns ir daudz labāk; palikdams pats ēnā, viņš varēja novērot katru sīkāko Tēles un Savādnieka kustību.
— Kas tev šodien bija noticis, ka nenāci ar mani reize uz majam? — šis teiciens bija ka zibens no skaidrām debesīm.
Kā? Un viņa vēl jautā, pēc tam kad Tēle pati šorīt pie krustcelēm nē minūti nebija gaidījusi Arni un šodien pie skolas, viņam, kā mēdz sacīt, lēkusi tieši acīs? Ko tas nozīmēja? Tas taču bija apsmiekls! Arnis pārsteigts paskatās uz Tēli un atrod, ka šī meitene nepavisam nav tik skaista, kā viņš, nākdams pāri laukam, bija iedomājies. Skolā šādu strupdeguņu bija, cik uziet, un tās visas, viņam likās, bija gatavas smieties par katru vismuļķīgāko joku. Par Tēli to nevarēja sacīt, bez tam viņai tomēr bija skaistas gaišzilas acis, gan drusku par mazām, taču dažreiz tās lūkojās tik savādi, it kā no tām izplūstu gaismas stari, un tomēr … šai meitenē viņš nesaskatīja nekā sevišķa.
Arnis neatbild. Un ko gan viņš lai atbildētu uz šādu jautājumu?
— Vai tu dusmojies? — Tēle atkal iejautājas un izteiksmīgi saskatās ar Savādnieku. Pēc tā var secināt, ka Savādniekam šis notikums nav nekas jauns.