— Nē, — Arnis atteic un jūt, ka krūtīs sāpīgi iesmeldzās.
— Kādēļ tad tu stāvi tāds sabozies?
— Es neesmu sabozies.
— Esi gan. Nāc tuvāk, Savādnieks uzspēlēs kokli, tad tev prāts kļūs priecīgāks.
Un, it kā pievilinādams Arni sev tuvāk, Savādnieks tik tiešām paņem kokli un rauj vaļā to pašu polku, pie kuras skaņām Tēle un Totss šodien virpuļoja savā nelaimīgajā dancī. Pa spēles laiku Arnis ievēro, ka Tēle ar sajūsmu skatās uz Savādnieku un laiku pa laikam laipni pasmaida. Viņš atkāpjas vēl vairāk uz durvju pusi, it kā ardievodamies paraugās apkārt un, neteikdams ne vārda, iziet saimes istabā. Tur viņš sastop Rajas saimnieci, kas sāk kaut ko stāstīt. No visas garās runāšanas viņš uztver tikai to, ka Jānis Savādnieks caur veselu krustmāšu un tēvoču varzu esot viņiem rada; tā kā viņa gribējusi redzēt šo radinieku, tad lūgusi Tēli aicināt uz Rajām. Droši vien tā arī ir, taču to visu noklausīties bija bezgala garlaicīgi. Par laimi, tēvs un Mārtiņš jau beiguši ēst, un tāpēe var sākties brauciens uz mājām.
«Interesanti, kad viņš mācās, šis Savādnieks,» Arnis nodomā, braukdams uz mājām. «Piemēram, uz rītdienu jāizpilda divi šausmīgi grūti rēķināšanas uzdevumi, bet Savādnieks ar tiem netiks galā, kaut vai viņš nosirmotu.»
tad viņš atceras mazo, pelēko puisēnu. — Gan jau Kuslaps, šis murkšķis, parūpēsies! — Arnis pusbalsī nosaka pie sevis.
6.Skrodermeistars Kīrs ir slavens visā Paunverē
Skrodermeistars Kīrs ir slavens visā Paunverē ar savu labo un kārtīgo darbu. Ja viņš reiz apsola, ka uzvalks būs taja un tajā dienā gatavs, tad vari būt drošs, ka tā arī notiks. Parastais apgalvojums, ka visi skroderi ir blēži, kā redzat, šeit nav vietā. Vislielāko ievērību pelna paņēmiens, kā viņš noņem mēru: bez centimetra mēra viņš vēl lieto lielu koka leņķi, zem kura pasūtītājam jāstāv tik ilgi, kamēr viņš ieraksta visas atzīmes par tā garumu un platumu zilos vākos iesietā grāmatā. Sāda rīcība palīdzot noturēt pasūtītāju visu laiku vienā un tajā pašā stāvoklī, kam, kaut gan daudzi skroderi to apstrīd, esot milzīga nozīme.
Ja gadās, ka uzvalks kaut kur «velk», tad meistars galveno vainu vienmēr uzveļ pasūtītājam, kas mēra noņemšanas laikā esot sakustējies. Heinrihs Ķīra kungs ir pagara auguma, kalsnējs vīrs rudu ķīļbārdiņu un dzīvām pelēkām acīm. Viņš vienmēr smaida, viņa solis ir viegls un mundrs, valoda raita un plūstoša, tāpēc vārdi «katrā ziņā», ar ko viņš iesāk jebkuru teikumu, nevienu nepārsteidz, jo tas pilnīgi iederas savā vietā. Viņš dzīvo laimīgā laulībā ar savu pazemo, padrukno dzīvesbiedri, kas saucas Katarīna Rozālija.
So laimīgo kopdzīvi pagaidām dievs ir svētījis ar diviem dēliem, no kuriem vecākais, Heinrihs Georgs Anadiēts, apmeklē pagastskolu, bet jaunākais, Fridrihs Viktors Otomārs, cītīgi mācās burtus.
Tagad stārķis atkal ir apciemojis Ķīru ģimeni un atnesis vēl vienu ņipru zēnu, par kuru abi vecāki un brāļi ir bezgala priecīgi. Rūpes sagādā vienīgi vārda izvēle jaunajam pilsonim. Vienkāršā, parastā vārdā vai arī
tada, kas Paunverē jau kādreiz dzirdēts, viņi nemūžam nenosauks savu miesīgo bērnu, drīzāk tad jau atstās pavisam bez vārda vai nosauks par dieva dāvanu numurs trīs. Bet vārds jāatrod, jo vārdu pasaulē ir bezgala daudz, vajag tikai pameklēt un apdomāt. Visa Ķīru ģimene aizņemta ar vārda meklēšanu. Papus Kīrs ir nopircis trīs jaunus kalendārus, kurus rūpīgi izšķirsta viņa otrā puse Katarīna Rozālija, kas vēl atpūšas gultā. Viņš pats jau trešo dienu staigā apkārt kā apsēsts un klusībā gudro visādus vārdus, kā Adalberts, Albrehts, Arvids, Bruno, Benno, Bernhards, Elmārs, Hugo, Kaspars, Ludvigs … Bet neviens no tiem nav tāds, kādam tam vajadzētu būt, viens vai otrs no šiem vārdiem ir tomēr kaut kur un kaut kad dzirdēti; ja arī brīžiem ienāk prātā kāds vārds, kas, pēc viņa domām, derētu skroderu atvasei, viņa laulātā draudzene jau no tālienes atgaiņājas abām rokām un nopeļ to: Fui, Heinrih, vai tas kāds vārds?
Dažreiz šī vārdu gudrošana aiziet velns zina cik tālu: Martins, Mateuss, Natāns, Oskars, Osvalds … un pēkšņi — Bonza, Taksis, Duksis, Mūris! Kaut tevi jupis! Heinrihs Kīrs taču nemeklē vārdu savam sunim, dievs tas kungs ir viņa liecinieks! Viņam smadzeņu vietā galvā nav biezputra, dievs pasargi Galva sāk griezties un džinkstēt no visādiem vārdiem, pat sapnī tie nedod mieru; to skaitā, starp citu, daži vārdi skan diezgan glīti, bet nelaime ir tā, ka pamostoties tos vairs nevar atcerēties.
Kaut jel šī vārda meklēšana būtu jau garām!
Kā jau teikts, vārda meklēšanā piedalījās visa ģimene.
Sirdsmiera .nav arī rudmatim Heinriham Georgam Adaniēlam, kas mācās pagastskolā; viņš skraida apkārt kā apsēsts un murmina pie sevis nesaprotamus vārdus. Laiku pa laikam viņš aptur kādu skolas biedru, zīmīgi paskatās tam acīs un jautā:
-— Nosauc man vienu smuku puisēna vārdu.
Kad uzrunātais min kādu vārdu, kas, pēc viņa domām, ir ļoti skaists, Adaniēls sērīgi pakrata galvu un, neapmierināti murminādams, vēršas pie kāda cita zēna, no kura viņš jau pēc brīža atkal aiziet vīlies. Gandrīz
vai visi zēni jau ir iztaujāti, palicis tikai kāds retais,- to starpā ari Jāzeps Totss; no tāda gan neko jēdzīgu nevar cerēt, bet dažreiz arī aklai vistai gadās grauds, un pele dažreiz ieskrien guļošam kaķim mutē, tātad Kīrs pajautās arī viņam, lai sirds būtu mierīga.
Kādudien Kīrs ievēroja, ka Totss dedzīgi sarunājas ar jauno skolnieku Ansi Viperu, kam Kīrs toreiz skolotāja istabas vietā bija parādījis ķestera virtuvi. Spriežot pēc kustībām, viņi sarunājās par kādu apaļu priekšmetu. Ahā, tieši tos abus Kīrs meklēja.