Rudgalvis, skumīgi saviebis seju, pieiet tiem klāt un uzdod parasto jautājumu:
— Pasakiet man vienu smuku puisēna vārdu!
Ansis Vipers, pēc dabas ļoti nopietns zēns, vienmēr gatavs visiem palīdzēt, taču arī tāds, kas citiem tiecas uztiept savu gribu un gaumi, brīdi domīgi noraugās uz Ķīru un tad saka:
— Smuku zēna vārdu. . . Tad jau izvēlies kādu igauņu vārdu. Vecie igauņu vārdi ir ļoti skaisti, piemēram, Lembits, Kaupo, Vambola. — Viņš apklust aiz pārsteiguma, jo Heinrihs Georgs Adaniēls, atgaiņādamies ar rokām, kāpjas atpakaļ uz sienas pusi, izbijies kā velns no krusta.
— Kādu vārdu tad tu īsti gribi?
— Tikai ne tos, kā tu saki, igauņu vārdus, — atbild Kīrs. Viņš atceras, ka mamma, izraudzīdamās vārdu viņa brālim Fridriham Viktoram Otomāram, bija tēvam piekodinājusi:
— Vienalga, kādu, tikai ne igauņu vārdu!
— Nu tad pameklē kādu citu, ja šitie neder, — atbild Vipers, apvainots uzmet lūpu un smīnēdams noskatās uz Ķīru.
— Nem kādu krievu vai vācu vārdu — kas tev liedz! Vienam patīk šis, otram tas. Ja vēlies, paskaties blbelē, tur vārdu diezgan . . . Dāvids, Goliāts, Ābrams, īzaks, Jēkabs, Jāzeps, Dāniels, Zamuels, Zālamans, Pāvils…
Tāds padoms Ķīru aizvaino, un viņš ar Viperu vairs nerunā ne vārda; labi gan, ka toreiz aizsūtīja šo uz ķestera virtuvi!
Nu viņš taisnā ceļā dodas pie Totsa, kurš, izdzirdis pieminam Jāzepa vārdu, jau saslej ausis. Kīrs viņam
sīki izstāsta par notikušo un vaicā, vai Totss nezinot kādu… Totss vispirms uzdod dažus jautājumus, lai gutu pilnīgi skaidru priekšstatu, un ar viņam raksturīgo viltību saka:
— Jā, man ir gan padomā viens vārds, bet to es tev neteikšu.
— Kāpēc tad neteiksi? — brīnās Kīrs.
— Tāpēc ka, nu . . . Redzi, ķēms, kā tad es varu teikt, ja man pašam varbūt vajadzēs …
— Pašam? Hi-hi-hi! Kur tu to liksi, tev jau ir vārds. Nu, saki!
— Nē, nevaru, neparko nevaru.
— Kāpēc nevari?
— Tāpēc, ka nevaru, nu! Tas ir tāds vārds, kas . . . To vārdu neviens nezina, un, ja bērnu nosauc tādā vārdā, tad — ai, ai! Tad visi domās, ka šis zēns dienās kļūs par kādu ievērojamu vīru. Es pats tajā vārdā vairs nevaru sevi nosaukt, tas tiesa, bet, ja varētu, tūlīt mainītu, jo vārds «Jāzeps» man nepavisam nepatīk. Tas ir tāds … velns sazin ., . Nudien, dažreiz ir tāda sajūta, it kā es būtu kāds … Bet tas vārds — o-o!
Viņš paceļ pirkstu un uzlūko Ķīru ar mirdzošām acīm, it kā atslēga, kas atver cilvēkiem visas durvis uz laimi, būtu viņa, Totsa kabatā. Tas, protams, sakāpina Ķīra interesi līdz visaugstākai pakāpei; kā jau paklausīgs un iztapīgs bērns viņš grib uzzināt neparasto vārdu un iepriecināt savus vecākus.
— Tad pasaki beidzot, kāds ir tas vārds!
— Jā, pasaki — pasaki, bet ja es nevaru!
— Kāpēc nevari?
— Teicu jau, varbūt pašam vajadzēs. Piemēram, var gadīties, ka .. . Redzi, Kīr, ko es tev sacīšu: šajā vārdā nosaukšu savu vecāko dēlu.
— Savu dēlu? Hī-hī, kad tas būs?
— Vienalga, kad, bet būt kādreiz būs. Ja es šo vārdu tagad atdošu tev, saki, kur tad es tūlīt grābšu jaunu. Tadi vārdi vis neaug kokos kā āboli, sak, pakrati —un gatavs. Ejē, uzsvilpo! Veselus trīs gadus gudroju, kamēr iešāvās prātā. Tas vārds nu vienreiz ir ko vērts!
— Tots, es atnesīšu tev divus ābolus, ja pateiksi.
— Divus ābolus! …
— Nu labi, trīs! Par katru gadu tev būs viens ābols.
— Skat, ķēms, lai atdodot šim vārdu par trim sačer- velējušiem āboliem! Neesmu jau ķerts! Nu, ja tu tik briesmīgi to gribi, tad aizskrej tūlīt uz mājām un atnes sešus ābolus; bet lai visi būtu lieli un smuki. Tad es paskatīšos …
— Ko tu paskatīsies?
— Tad es paskatīšos uz āboliem un padomāšu, vai vērts pateikt vai ne.
Pēc brīža Kīrs atkal stāvēja Totsa vaiga priekšā ar sešiem āboliem rokās. Totss novērtē ābolus ar tādu skatienu, it kā viņš visu mūžu būtu tirgojies ar āboliem, un atrod, ka puse neder nekur. Tas, protams, viņu netraucē kā pirmos apēst tieši visnederīgākos ābolus, un Kīrs izmisis noskatās, kā ābols pēc ābola nozūd starp Totsa stiprajiem zobiem, bet par apsolīto vārdu viņš vairs neliekas ne zinis.
— Tagad pasaki vārdu, tu taču apsolīji, — Kīrs neatlaižas un satver Totsa roku, jo tas patlaban grasās iecirst zobus piektajā ābolā.
— Varbūt pateiktu arī, ja tu būtu atnesis labākus ābolus, bet tu atnes mazus kā vārnas olas, kas tādus var ēst! — atbild Totss, kasīdams degunu, raukdams uzacis, un it kā starp citu atkal iekož ābolā.
— Es ņēmu pašus labākos, kādus vien varēju atrast. Ja tas vārds tiešām būs tik skaists, kā tu apgalvo, tad aicināsim tevi arī uz kristībām.
— Ak šitā. Nē, nu uz svinībām es, protams, aiziešu, bet vispirms pastāsti — ar ko tur uzcienās? Vai receklis būs?
— Kā gan citādi. Māte vāra recekli un… desas, un … cepeti un …
— Vai baltmaizi ar rozīnēm izceps?
— Izceps, izceps!
— Paklausies, — Totss satver Ķīra svārku pogu, — pasaki viņiem, lai pieliek labi daudz rozīņu, lai ir, ka biezs — rozīne pie rozīnes. Citādi šīs jāmeklē pa visu kukuli un jāurbinās ar naža galu kā muļķim, kamēr kādu sadabū. Mana māte svētkos vienmēr baras, ka baltmaizes kukulis esot kā ķirmju sagrauzts, bet vai tad tā ir mana vaina: lai ieliek mīklā vairāk rozīņu, tad kukulis būs vesels.
— Labi, labi, pateikšu, lai pieliek labi daudz rozīņu, tikai bilsti vārdu.
— Pielūko, neaizmirsti. Redzi, Kīr, man ir pavisam divi gabali . . . divi vārdi. Pirmais, tas ir tas īstais, tas briesmīgi smukais vārds, bet otrs ari ir gluži labs, un, ja vēl nosauc abos vārdos, tad paša muižkunga dēliem nebūs tādu vārdu, tad … tad … Panāc tālāk pie loga, citādi kāds sadzirdēs un vēl izpļāpās. Klausies uzmanīgi!
Kamēr runātāja pūces acis nemierīgi šaudās apkārt, viņa vārdi noplok par klusiem čukstiem; liekas, kāds atklātu pasaules noslēpumu un it kā visa apkārtne mudžētu no spiegiem.