— Tas pirmais, briesmīgi smukais vārds ir Kolumbs.
— Kolumbs?
— Jā. Un otrais — Krisostoms.
— Krisostoms!
— Pareizi.
Pirmo vārdu Kīrs, protams, ir dzirdējis un ļoti labi zina, kas šis vīrs bijis un ko viņš darījis, bet ar otro vārdu ir īsta ķeza. Viņš nopūlas veselu stundu, lai to paturētu atmiņā, bet vārds jaucas pa galvu kā pats nelabais un reizēm skan tā un tad atkal citādi. Krisostoms, Krisostoms, Kripastos … Kiposos … Krippoop- possums … Krī… Krī… Hī… Hī… Hipopotams! Tam seko vesela rinda briesmīgu nezvēru vārdu, kuru dzimta jau sen nozudusi no pasaules, un Georgs Ada- niēls ar izbailēm iedomājas, ka Totss būs minējis kādu no šiem pirmatnējo dzīvnieku vārdiem.
Pterodaktīls … Pleziozaurs … Ihtiozaurs … Zaurs … Zaurs . . .
Viņš sēž kā uz karstām oglēm un dreb aiz bailēm, ka viņa brālītis varētu pārvērsties par kādu no šiem zvēriem; pēc stundām viņš aši dodas pie Totsa un lūdz atkārtot īsto vārdu. Taču negaidot rodas jauns šķērslis, proti, arī pats Totss ir vārdu aizmirsis un tagad, acis piemiedzis, pirkstu mutē iebāzis, muld visvisādus niekus, kā Kristofs, Krimstofs, Klimstofs, Kriukstofs, Tīns —- Kīns — Kretīns .. .
— Kretīns?! — iesaucas Kīrs un kāpjas atpakaļ.
— Nē, nē! Es teicu Kretīns tāpēc, ka nevaru atcerēties šo vārdu! — Beidzot vārds tomēr tiek atrasts, un, lai turpmāk nerastos nekādi pārpratumi, Kīrs to pieraksta. Ķīra kabatas grāmatiņā zem «svarīgām piezīmēm» tagad ar sarkanu zīmuli un ķeburainiem burtiem tiek ierakstīti divi vārdi: Kolumbs, Krisostoms. Un kopš tās dienas starp Totsu un Ķīru nodibinās aizkustinoša draudzība, kas citiem sagādā lielu galvas lauzīšanu jo vairāk tāpēc, ka abi sirdsdraugi ne ar pušplēstu vārdu neizpauž savas lielās draudzības noslēpumu. Viņi vienmēr turas kopā, un klīst valodas, ka Totss pie viņiem tiekot bieži uzcienāts un vispār jūtoties kā mājās.
Tas ir pilnīgi iespējams, jo Georgs Adaniēls arī uz skolu ņem līdz dažādus gardumus, ko tie abi ar Totsu paslepus notiesā. Viņi sarunājas tik sirsnīgi un draudzīgi, ka tiešām jāpriecājas. Ļoti iespējams, ka Totsa atrastie vārdi ir Ķīru laulātajam pārim tiešām patikuši un tādā gadījumā Totsa cienāšana jāuzskata par pilnīgi dabisku parādību.
Bet laiks un nejaušība nereti atklāj dažu labu notikumu, kas ilgi slēpušies neziņas plīvuri, un atraisa reizēm tādu mezglu, ka skaties un brīnies, pie tam laiks rīkojas lēni un pacietīgi, atšķetinādams dzīparu pēc dzīpara, kamēr nejaušība ir nepacietīga un spēji pārcērt noslēpumainos mezglus.
7.Lai lasītājs savās domās pavada mūs uz Kiusnas ciemu
Lai lasītājs savās domās pavada mūs uz Kiusnas ciemu; tur, pusceļā starp Kiusnu un Paun- veri, uz Supsas saimniecības zemes, pāris simt soļu no lielceļa, atrodas maza krUmu un koku ieskauta mājiņa. Sai mājiņā dzīvo skrodermeistars Kīrs ar ģimeni, un šodien viņi kristī savu trešo dēlu. Jau no tālienes var manīt, ka dzīve tur vairs nerit savā parastajā gaitā; citādi tik klusajā vietā šodien drūzmējas gan lieli, gan mazi, gan veci, gan jauni. Ieejot namā, mūs kā pirmā apsveic sīva piedegušu tauku smarža, kas no virtuves bagātīgi saplūst visās trijās istabās. Virtuvē pie plīts, tvaikos un dūmos, noris spraigs darbs, un Ķīra madāmai, kas to visu pārrauga, ir liela līdzība ar priesterieni: šķiet, ka senajā Romā, upurējot dieviem, nepacēlās biezāki tvaiki un dūmi pret debesīm kā patlaban Ķīru virtuvē. Taču dažubrīd šī aina izzūd un mēs ieraugām šo virtuvi pavisam citā gaismā, un tad mums nāk prātā elles vīna brūzis, kādu to apraksta vecajās grāmatās: podiem un podiņiem ir it kā pieaugušas kājas, vai arī elles klonam piemīt tik varens pievilkšanas spēks, bet tie šķindēdami nokrīt zemē un saplīst. Tam tūdaļ seko skaļa šķendēšanās, un dažs pekles pavārs vienā mirklī iegūst tik daudz goda nosaukumu, ka citos apstākļos nespētu tos izpelnīties daudzu gadu gaitā. Tad atkal kāda priesteriene ar lielu sparu iedrāžas no pieliekamā virtuvē un kliedz nedabiskā balsī: — Mīļais dievs, kas tur svilst! — Protams, būtu lieki jautāt, kas svilst; kas gan to lai zina, kas tur svilst. Plīts ir no vienas vietas piekrauta ar dažādiem podiem un katliņiem, te čurkst un tur čurkst, ej nu atrod tādā juceklī, kuru podu te vajadzētu apmaisīt,
kuru katliņu pavisam nocelt no uguns. Un, ja uz balti pārkaitētiem plīts riņķiem nejauši vēl uzkrīt kāda trauku lupata vai vīšķis, tad visas malas ir pilnas ar tik spīvu sviluma dvingu, ka jāsmok vai nost. Taču to visu apdraud vēl viena nelaime — bērni. Viņu te šodien ir vesels bars un tie visi vienā laidā skraida no istabas uz virtuvi un atpakaļ, it kā tos dīdītu pats nelabais; tu, cilvēks, aizraidi tos uz istabu rotaļāties, taču pēt mirkļa tie ir atkal klāt kā saukti un trinas gar kājām kā kucēni, tā ka ir jāuzmanās, lai nepakluptu un neuzgāztu kādam uz galvas karstu ķīseli vai mērci.
Georgam Adaniēlam ir dota stingra pavēle: tikko ierodas viesi, uzspēlēt gramofonu, lai pakavētu tiem laiku, taču rudgalvis, kurš parasti ir ļoti paklausīgs, šodien izturas mazliet dīvaini; liekas, it kā viņam nebūtu laika. Kopā ar Jāzepu Totsu, kurš jau kopš paša rīta atrodas šai svētku namā, viņš dodas no istabas uz istabu, no istabas uz virtuvi, no virtuves uz pieliekamo un rāda savam skolas biedram milzīgos ēdienu un dzērienu krājumus, kas sagādāti šai svinību dienai. Tie abi visu laiku kaut ko ēd; ko tieši, tas nav zināms: izņem no kabatas, iebāž mutē un košļā un košļā, it kā tiem būtu īrēti žokļi.
Pasekosim viņiem kādu bridi. Patlaban tie jau trešo reizi pēc kārtas ieiet pieliekamajā un apstājas pie pudeļu rindas, kas saliktas kādā augstā plauktā gandrīz pie pašiem griestiem.