Viņu sejas izteic visu; kurš ir lasījis fabulu par lapsu un vīnogām, tas viegli uzminēs, ko gribu sacīt, kurš nav lasījis, tas lai mēģina iedomāties, ka augšā ir pudeles ar krāsainām etiķetēm, bet apakšā Jāzeps Totss. Pēc dažiem acumirkļiem Totss piebiksta draugam ar elkoni, norij siekalas; viņa ādama ābols savādi noraustās. Tad viņš jautā:
— Diezin kāpēc tās uzliktas tik augstu?
— Nu, tāpēc, — Kīrs atbild, — lai tos nedabūtu rokā tie, kas …
— Kādi «tie»?
— Nu, visādi te staigā … Bērni un … Var vēl kādu saplēst. Hī, te ir dažas ļoti dārgas pudeles, kas maksā rubli septiņdesmit kapeiku. Un tā viena … Vai redzi, tā ir it kā apkaisīta ar smiltīm . ..
— Redzu, redzu, kā ne! Nu?
— Tā maksā divus rubļus. Šito dos dzert ķesterim un kūmām, nu tiem, kas ir tādi smalkāki, kā mācītāja rentnieks un bodnieks un . . . Citi, kā vilnas kārsējs un tiesas kazaks, tie dabūs no tās pudeles, kas maksā rubli septiņdesmit. Vai redzi, te ar balto šilti un zelta burtiem .. . Lati .. . lati . . . pats …
— Ko tas nozīmē: Lati pats?
— Hī, es nezinu. Varbūt vīna nosaukums.
— Nē, nē! Pag, es zinu gan — pagaidi, man reiz mājās bija gluži tāda pati pudele. «Lati» franču valodā nozīmē — ļoti; un «pats» — salds. Ļoti salds. Kā tad, ir tā pati. Tagad es to pudeli pazīstu, jā.
— Hī, un ļoti salds?
— Kā tad, rublis septiņdesmit pieci ir vesels lērums naudas, kāpēc tad lai šīs nebūtu salds. Nūja, tās ir tās pašas pudeles. Tagad es skaidri atceros: tieši tādiem pašiem zelta burtiem un aizvāztas ar sarkanu bleķi. Tās pašas, kā tad. Bet saki man, Adaniēlīt, — kas tās tur par pudelēm, re, pie pašas sienas? Velns, cik smukas šiltes!
— Tās maksā deviņdesmit pieci … To dabūs radinieki un . .. šādi tādi laucinieki un … Hī, vai šie ko saprot, dod, ko gribi, ja tikai ir salds un sakāpj galvā.
— Salds un sakāpj galvā … — Totss pie sevis atkārto un domīgi paraugās augšup; viņš piemiedz vienu aci, grauž nagus un ar otru roku nepacietīgi knaiba kaulu, kas izlīdis no recekļa bļodas.
— Bet kā tad šos dabūs rokā? — viņš beidzot iejautājas.
— Hī, viņiem ir trepes, — Kīrs atbild, lēkādams uz abām kājām.
— Ak trepes! Nūja, tad jau gan. I\as tad vainas! Ar trepēm var nonest vīna pudeli kaut vai no pašām debesīm, bet… bet tās var dabūt rokā arī tāpat, bez trepēm.
Totss jautājoši uzlūko Ķīru un gaida, vai tas nopels viņa priekšlikumu, bet Kīrs. izgudrēm tikai pasmaida, saliecas kūkumā, sabāž rokas bikšu kabatās un klabina zobus, it kā viņam pēkšņi būtu kļuvis vēsi. Viņš noliecas pār katru bļodu, ar pirkstu patausta, vai ēdamais jau rtav sarecējis, un neatbild ne vārda. Jebkurā citā gadījumā Kīrs būtu noteikti sīvi pretojies, teikdams, ka šāds numurs neies cauri, bet tagad viņš diezin kāpēc ir mēms kā zivs. Un tas sakaitina Kentukijas Lauvu.
— Patiešām, — Totss pēc brītiņa iesāk, — es tās nonestu lejā arī bez* trepēm, ja ne vairāk, tad vismaz vienņ.
Viņa skatiens kļūst nemierīgs, acis sāk savādi taukaini spīdēt, bet mutē krājas siekalas. Tā kā Kīrs neatbild arī šoreiz, tad Totss saņem tā elkoni un iečukst draugam kaut ko ausī. Kamēr Totsa labā acs kavējas pie drauga baltās apkakles, kreisā rūpīgi izpēta un pārmēri pieliekamā kambara augstumu un ar sevišķu labpatiku kavējas pie augšējā plaukta. Kīrs smaidīdams uzklausa drauga priekšlikumu, mazliet padomā, tad ierauj galvu plecos un pāris reižu apgriežas uz papēža.
> — Nedrīkst, — viņš nosaka un pakrata galvu.
Tomēr pasaulē ir daudz kā tāda, ko nedrīkst darīt, bet ko tomēr dara. Pēc dažām minūtēm ieraugām, kā Totss līdzīgi dzenim kokā, atbalstīdamies ar kājām uz apakšējiem plauktiem, lēni, bet neatlaidīgi spraucas uz augšu. Apakšā stāv Kīrs un bīda un kārto bļodas un bļodiņas, lai kāpējam būtu kur nolikt kāju, jo citādi var gadīties, ka Totss iekāpj kādā piena traukā vai ievārījuma podā; tad būs lielas nepatikšanas.
Kīrs mazliet nervozē, jo pasākums, kurā viņš tagad tiek iejaukts, ir bīstams, un, otrkārt, viņš, kā jau jūs zināt, ir rātns bērns, kas vienmēr paklausa saviem vecākiem. Ka Kīrs vispār piedalās šajā šaubīgajā pasākumā, ir vainojami trīs punkti: kā pirmais jāmin Totsa spožās runas dāvanas, īpaši tādā gadījumā, kad viņš nolēmis otram kaut ko iestāstīt; otrais — vēlēšanās pierādīt, ka arī viņš ir gatavs uz visādām nerātnībām, un trešais, kas ļoti raksturīgs svārstīgiem cilvēkiem, — cerība, ka pudeles tomēr atrodas pārāk augstu un ka draugs pie vislabākās gribas tās nedabūs rokā: vēlāk viņš varēs draugu pamatīgi izzobot un parisi mest, ka tas savās izdarībās nepavisam nav tik varens, kā vārdos. Bet Td'tss ir varens arī savos darbos: viņš rāpjas kā mēnessērdzīgs un jau pastiepj roku, lai satvertu tuvāko pudeli.
— Sito ne! — sauc Kīrs no apakšas, jo viņš pārbijies ierauga, ka Totsa roka sniedzas tieši pēc tās pudeles, kas maksā divus rubļus un ir domāta ķesterim un kūmām. Totss atrauj roku no dārgās pudeles un tūlīt grābj pēc citas.
— Nē, šito arī ne! — Kīrs komandē. — Tā maksā rubli septiņdesmit pieci. Ņem to pie pašas sienas.
Bet paņemt to, kas atrodas pie pašas sienas, nemaz nav tik viegli. Tāds darbs prasa milzīgu piepūli, un Totsa galvā pazib doma, ka pudeles saliktas pavisam ačgārni: parasti vislabākās un dārgākās lietas ir iegūstamas visgrūtāk, bet šeit ir gluži otrādi. Kāpēc? Viņš paceļas pirkstgalos, stenēdams izstiepjas kā stīga un uz labu laimi sniedzas sienas virzienā, jo saredzēt pudeles nav iespējams.
Tiešām muļķīgi, jo pudeles ir tik tālu, ka Totss tās spēj sataustīt tikai ar pašiem pirkstgaliem; prātīgākais, ko viņš pašlaik varētu izdarīt, būtu apgāzt tās guļus. Kā par postu, viņa mugurā kaut kas nokrakšķ un labajā kājā iemetas krampis.