— Vī, velns, laikam mugurkauls pušu, — Totss augšā ievaidas.
— Rāpies lejā! — sauc Kīrs. — Tu pārtrūksi pušu.
Sarkanmatainajam vīrelim pēkšņi rodas savs priekšstats par cilvēka ķērmeņa uzbūvi: to, kas savieno cilvēka augšējo un apakšējo daļu, sauc par mugurkaulu; mugurkauls sastāv no skriemeļiem; bet, ja skriemeļi pēkšņi atdalītos viens no otra, tad cilvēks izjuktu.
Un, ka arī.Totss ir cilvēks, par to nav ne mazāko šaubu. Būtu traki nejauki, ja viņš tur augšā pēkšņi iedomātos izjukt, tad viņš gabaliem kritīs lejā un visu te sajauks un sašķaidīs.
— Nē, nē, pagaidi! — Totss atbild no augšas. —Pamēģināšu vēlreiz. Pabrauki man labās kājas ikrus, lai pāriet krampis.
Kīrs redz, ka drauga uzņēmība ir neizkustināma kā klints, un brauka Totsa kāju.
— Ai velns, nekutini! — iekliedzas Totss, un pēkšņo klusumu pārtrauc skaļi smiekli.
— Nu, ko lai es daru?
— Pagaidi!
Totss vēl pēdējo reizi izmisīgi mēģina satvert pudeli un palecas. Plauktā nošķind šķīvji un bļodas, viss pieliekamais nodreb kā zemestrīcē, no griestiem sāk birt kaļķi un apmetums. Zirneklis no bailēm iebēg tumšā kaktā un lauza galvu, ko gan šis troksnis varētu nozīmēt. Beidzot vēl izpostīs smalkos tīklus, viņa sūrā, grūtā darba pūliņus, vai, kas vēl ļaunāk, ņems viņu pašu priekšā. Totsa rokā kaut kas spīd, un roka, kas tur šo «kaut ko», izdara gaisā dažus tukšus vēzienus. Tad Totss krīt. Viņa krišana ir liela. Viņš nekrīt no augšas pa gabalam, kā bija iedomājies Kīrs, bet vienā lielā gabalā, tik garš un plats, kāds jau nu patiesībā ir šis vīrs. Pa ceļam šim ātrajam ceļotājam diezin kāpēc vēl piebiedrojas pāris bļodiņu; peļu slazds, liekas, ir tieši gaidījis šo mirkli, lai ar troksni aizkristu ciet. Katrā ziņā Totss var būt mierīgs, viņš nekrīt viens. Kad viņš apstājas, viņa kreisā kāja ir recekļa bļodā un labā ar visu krampi Ķīra kabatā, kam viena pusē karājas atrauta, kamēr otrā puse un apakša vēl turas pie svārkiem. Sākumā abi zaudē valodu un stingi raugās augšup, it kā gaidīdami vēl ko nokrītam. Bet viss, kam bija jākrīt un kas gribēja krist, ir nokritis, un Totss beidzot atgūst valodu.
— Vai re, dabūju gan! — viņš iesaucas un paceļ roku ar deviņdesmit piecu kapeiku pudeli.
— Tagad taisīsimies, ka tiekam projām!
Abus pārņem briesmīga steiga, un, kaut gan bēg tikai divi, kāju tomēr ir tik daudz, ka Totss neatrod savai kājai cita atbalsta kā Ķīra varžaci. Kīrs saliecas kūkumā aiz sāpēm un purina kāju kā kaķis, kas brien caur dubļiem. Durvīs kāds viņiem nāk pretī ar kūpošu bļodu, bet abiem palaidņiem neatliek laika ievērot, kas ir šis nācējs, ne arī to, ko tas nes bļodā.
— Kaķis — maita! — Totss kā atvainodamies nosaka un cieši saspiež pudeli, ko tas noslēpis zem svārku stūra.
Pēc mirkļa tie jau ir pagalmā un nogriežas aiz mājas stūra. Abi apstājas un ieklausās, uzmet viens otram jautājošu skatienu. Tad Totss uzmanīgi izvelk no azotes pudeli, apskata to no visām pusēm, pakrata un pacel pret sauli.
— O . . . Tas ir labs vīns, — viņš nosaka.
— Palūk, cik dzidrs. Nastojaščeje russkoje . ..
Aiz stūra atskan troksnis. Totss žigli paslēpj «nastojaščeje russkoje» azotē, un abi pārbijušies gaida, kad parādīsies ienaidnieks. Bet bailēm ir lielas acis, un, kad sirdsapziņa nav tīra, tad spiegu, ienaidnieku un nodevēju ir tik daudz, ka ar tiem var kaut vai ceļu bruģēt; neviens tomēr nenāk; kas zina, varbūt nokrita lāsteka vai sniega pika novēlās no jumta. Pamazām draugi kļūst drošāki, un, kaut arī Kīrs vēl bailīgi raugās apkārt un klausās, viņā tomēr pamostas nepārvarama vēlēšanās iepazīt pudeles saturu.
Bet Totss jau rīkojas ar korķu velkamo, ko viņš arī šodien katram gadījumam paņēmis līdzi. Kīrs uzmanīgi vēro viņa izdarības, uzslavē nazi un jautā, kur viņš dabūjis tik varenu rīku, bet Kentukijas Lauvam, .kas parasti šādos gadījumos neskopojas ar plašiem un vispusīgiem paskaidrojumiem, nav pat laika atbildēt. Viņš mazliet aprasina mēli, pačāpstina muti, pakrata galvu, pasmaida un zīmīgi uzlūko Ķīru, tad atkal pieliek pudeli pie mutes un nemaz nesteidzas to atraut. Pudeles kaklā kaut kas savādi guldz, un dzērāja ādama ābols pie katra malka cilājas kā pumpis. Tad pudele nonāk Ķīra rokās, kurš dzer maziem malkiem, bet toties vairākas reizes pēc kārtas. Vēl brīdi abi draugi stāv kājās, tad nosēžas sniegā un atbalsta muguras pret mājas sienu. — Vai-ī, cik labi, — saka Totss.
— Jā, bet ja nu kāds ierauga, ka . .. — Kīrs šaubās.
— Par to nekas, — draugs viņu mierina, — es jau teicu — kaķis …
8.Atstāsim abus draugus, vīnu dzerot, ieiesim istabā un paskatīsimies, kas tur notiek
Atstāsim abus draugus, vīnu dzerot, ieiesim istabā un paskatīsimies, kas tur notiek.
Kaut ari saimniekošana virtuvē turpinās ar agrāko steigu, darbiem tomēr neredz gala; un,
ja kristīšanu varētu vēl uz stundu atlikt, tad bērns paliktu nekristīts līdz pastarai dienai, jo sievas neredz savam darbam ne gala, ne malas.
Neliels samulsums rodas arī pieliekamā kambara dēļ. Visi uz mirkli atrauj no darba čaklās rokas un kājas. Uzpeld daži jautājumi: kas, kad un kādā veidā? Taču tie ir veltīgi izmesti vārdi, jo neviens neko nezina paskaidrot un tālākai izmeklēšanai vienkārši neatliek laika.
Ķīra papus ir jau nospēlējis ciemiņiem priekšā visas gramofona plates, vienu otru pat divas vai trīs reizes, tāpēc viņš nokļuvis visu uzmanības degpunktā.
Ķīra papus stāv kā ķēniņš starp viesiem, laiku pa laikam uzgriež savu brīnumaino instrumentu, apmaina adatas un plates un par katru savu kustību dod atbilstošus paskaidrojumus — gan par gramofona iedarbināšanu, gan spēlēšanu. Viesi, sapulcējušies bariņā ap saimnieku, uzmanīgi klausās. Daži domā, ka šajā kastē tup mazs cilvēciņš, kas dzied un runā; jo mašīna — lai darītu ko darīdama — tā dziedāt tornēr nevarot. Kāds neapdomīgs viesis izteic savu spriedumu skaļi, un daži mazākie bērni izbijušies atiet tālāk no gramofona, paslēpj galvu mātes klēpī un sāk raudāt.