Beidzot svinīgā stunda ir klāt un svētku namā ierodas ķesteris. Sabiedrība sadalās trijās grupās, tieši tā, kā Kīrs bija iedalījis vīna šķirnes. Vienīgi vilnas kāris* 195
sējs, sarunādamies ar rentnieku, it kā starp citu virzās uz nākošo istabu, kurā s'krodermeistars Kīrs, laipni paklanīdamies, aicina smalkākās kārtas ciemiņus. Sajā istabā, kas ir pati lielākā visā namā, notiks kristības. Priekšistabā pie viena loga nostājušies Ķīra palīgs, māceklis, maiznieks, pagasta kazaks un kāds izdienējis zaldāts, kamēr pie otra loga pagasta saimnieki sūdzas par grūtajiem laikiem un kalpu augstajām algām. Sievas gandrīz vai visas rīkojas pa virtuvi vai bērnistabu un, kur vien iespējams, cenšas palīdzēt mājasmātei. Kāda vecāka māmuja ar bērna autiņiem rokā staigā uz priekšu un atpakaļ un, šķiet, kaut ko meklē. Kāda resna sieva, kurai rokā divas sveces, ir pazaudējusi sērkociņus un tagad ar skumīgu seju iet no istabas uz istabu un murmina pie sevis:
— Velns, kurā ellē es tos iegrūdu.
Par laimi, viņa sastop skrodermeistara vidējo dēlu, kurš, zobus bakstīdams, patlaban ienāk no virtuves istabā, un pavēl tam sameklēt sērkociņus. Fridrihs, noklausījies šo pavēli, tūlīt dodas pie papus, bet papus tik aizrautīgi tērzē ar viesiem, ka labu laiciņu dēlu pat nepamana. Beidzot, sapratis, kas vajadzīgs, viņš ātri nosaka «jā, jā», mehāniski sāk taustīties pa kabatām un piedāvā dēlam papirosus. Kaut kur ieraudas mazs bērns un kāds to maigi mierina:
— Ak nabadziņ, ak maziņais! Neraudi, neraudi!
Taču garīdznieka klātbūtnei ir sava nozīme: sievas
beidzot ir tik tālu, ka svinīgā ceremonija var sākties. Čala apklust, un visi sāk pēkšņi staigāt uz pirkstgaliem; abās durvīs parādās svētku dalībnieku svinīgās sejas, un lielajā istabā sapulcējas raibs pūlis.
Ķīra papus pieceļas, ar pāris «jā, jā» noapaļo runas beigas, noglauda ķīļbārdiņu, pieliecas pie ķestera un, neveikli smaidīdams, ierunājas:
— Varbūt… sāksim.
Ķesteris tūlīt pieceļas. Viņš ir gatavs izpildīt savu pienākumu. Taču vispirms viņš paņem mājastēvu zem rokas, paved viņu mazliet sāņus un jautā, kādā vārdā bērns jākristī.
— Jā, jā! — attrauc skrodermeistars, izņem no kabatas salocītu papīra lapiņu un, it ka pieķerts pie nedarba, vainīgi pasmaida.
— Kolumbs Krisostoms.
— Kā, kā? Kolum … Kri … — ķesteris pārjautā un pieliek roku pie auss, lai ne mazākā skaņa nepaietu garām.
— Kolumbs Krisostoms, jā, — jau drošāk atkārto skrodermeistars un jautājoši uzlūko ķesteri.
— Ak šitā, Kolumbs Krisostoms. Ahā! Tā, tā … Ahā, ahā . .. Tagad es saprotu gan, jā . . . Bet. .. Redziet. .. Šaubos, vai šie vārdi būs īsti piemēroti, jo … Kolumbs, piemēram, ir uzvārds . . . Un Krisostoms arī ir viens … ļoti vecs un svešs vārds, kādus tagad vairs nekur nedzird. Varbūt jūs izvēlētos citu vārdu… jo… jo tie patiešām nav piemēroti. Varbūt jūs to pateiksiet savai laulātai draudzenei; iespējams, ka viņai ir padomā vēl kādi citi vārdi.
Ķīra kungs nobāl. Viņš grib kaut ko teikt, bet nespēj: viņa lūpas gan kustas un šķobās, bet neizdveš ne skaņas. Kad meistars beidzot atgūst valodu, viņš, ātri stostīdamies, nober:
— Ak šitā, ak šitā, tātad tas neiet cauri? Ak nav piemērots? Tā, tā, tā, ahā!
Viņš, dziļi klanīdamies ķestera priekšā, atkāpjas uz durvju pusi, pa kurām patlaban svinīgā gājienā iznāk bērna māte, kūmas un vēl daži izredzētie. Ķīra kungs tos apstādina un dod zīmi, lai tie ietu atpakaļ uz bērnistabu.
Visi atgriežas bērnistabā, kur nelaimīgais tēvs stostīdamies izstāsta bēdīgo notikumu, pie kam viņš bezcerīgi plāta rokas un krata galvu, it kā viss būtu neglābjami zudis. Viņa laulātā draudzene pārbijusies sasit plaukstas: tagad, pēdējā minūtē. Vēl jāizgudro jauns vārds! Tas nav iespējams!
Bet, ko nevar labot, tam jāpakļaujas, saka gudrie; jauni vārdi tomēr jāatrod, kaut arī laiks ir nepacietīgs un min uz papēžiem. Visus, izņemot divas pilsētas krustmātes un Ķīra kundzes māsu, lūdz uz mirkli atstāt istabu, jo ir gadījies neliels pārpratums, vārdu izvēloties, kļūda nekavējoties jāizlabo. Durvis tiek aizslēgtas, un tad sākas drudžaina vārdu meklēšana, bet abu pilsētas krustmāšu gaumes ir tik atšķirīgas, ka viņu starpā izceļas asa vārdu maiņa. Tiek pārcilāti pat pērnie un aizpērnie netikumi, un apvainojumi un pārmetumi birst kā krusa. Abas nonāk pat tik tālu, ka ķildīgās krustmātes ir gatavas pamest visu un braukt atpakaļ uz pilsētu. Beidzot pēc ilgām pārrunām un strīdiem tomēr vienojas, un svētās kristīšanas ceremonija var sākties
9.Aiz istabas valda dziļš miers
Aiz istabas valda dziļš miers. Draugi ir izdzēruši gandrīz visu vīnu un tagad guļ tik saldi un nevainīgi kā divi eņģeļi. Totsa galva ir noslīdējusi uz Ķīra pleca. Kamēr kreisā roka maigi apkampusi viņa kaklu, labajā rokā, starp ceļiem, viņš tur vīna pudeli.
Tie ir divi pārguruši ceļinieki, kas, steigdamies no tāla svešuma uz dzimteni, mierīgi atdusas koku paēnā un sapņo skaistus sapņus par savu tēvzemi.
Un Totss patiešām redz sapni. Viņš gana papuvē cūkas. Saule svilina tik karsti, ka viņam sāk sāpēt galva un sūrstēt acis. No zemes paceļas tvaiki kā neizsakāmi smalks tīkls un mirgodami izgaist zilajā debesu velvē. Bezdelīgas līksmi vidžina, un rudzu druva lēni viļņo. Visapkārt ir klusu, tikai no tālajām ganībām laiku pa laikam atskan ganu daudzbalsīgais «ū-ū», govju māvieni un suņu rejas. Viņš, Totss, patlaban izmēģina jauno pātagu, ko nule pagatavojis. Pātagu vajag iesvētīt, un viņš raugās pēc cūkas, kurai varētu dot pirmo cirtienu. Viņš izvēlas lielo cūku Pepu. Tā ir īsta sliņķe un ļoti smaga, bet tomēr prot neizsakāmi veikli ielavīties labībā. Viņš liks tās treknajiem cinkšļiem sajust, ka Jāzeps prot novīt labu pātagu. Viņš jau paceļ roku, jau pātaga nošvīkst gaisā, bet te Pep'a paskatās uz viņu tik dīvaini — it kā gribētu jautāt: «Oja, ko vēl nedarīs?» Velns parauj, kā šī Pepa skatās! Vai iespējams, ka cūkai, visstulbākajam dzīvniekam pasaulē, ir tik gudras acis! Roka it kā pati no sevis noslīd lejā, jo šodien viņš nespēj Pepai iesist.