«Nu tad lai tiek Osei,» nodomā Totss un tuvojas ve
cajai cūcenei, kas, pavēderei ļumot, klaiņo pa lauku un meklē balandas un cūkpienes. Ose gan laikam ir daudz vecāka par Totsu, jau tad, kad Totss vēl bija maziņš kā pīpes galviņa un baidījās no zirnek.ja tīkla, Ose jau dzīvoja pasaulē. Atkal jauns joks! Cūcene jau pa lielu gabalu raugās uz Totsu un smaida. Viņa rāda savus bojātos zobus, kas citkārt mēdz būt veseli un balti, kā jau cūkām, un jocīgi kustina šņukuru, kas griežas kā ritenis uz ass.
«Nu tas jau par traku!» nodomā Totss. «Kas gan cūkām šodien noticis?»
Pēkšņi viņš nobijies atkāpjas, jo cūcene nav neviena cita kā … kā … Jā, kas? Nē, tā taču ir gluži pazīstama seja, tūkstoškārt redzēta. Nolāpīts, tā taču ir, jā, kas. .. Ek, bija tieši uz mēles … Vienmēr nāk uz mūsmājām izsūdzēt savas bēdas, ka neesot naudas un vīrs dzerot un blandoties apkārt, un ka tur jāmaksājot tik un citur atkal tik un . . . Ja nebūtu bērnu, aizietu, kur deguns rāda un … Velns, kā viņu sauca? Nē, nevaru atcerēties, kaut vai bliez sev ar pātagu pa kājām. Tomēr tas vēl nav viss. Cūcenes kājas pēkšņi sāk stiepties garumā un ļumošais vēders paceļas augstu, it kā uz bukiem. Drīz vien viss ganāmpulks staigā uz kruķiem; un, tavu joku, raibais sivēniņš lec apkārt uz vienas kājas, bet otru kāju jocīgi vicina pa gaisu, it kā diriģētu lielu orķestri. Totss pazīst šo mazo sivēniņu un zina, ka tas ir varen nadzīgs padzīt citus sivēnus no ēdienu siles, viņš sabož savus garos sarus kā ezis. Lēkādams tas saskrienas ar jauno cūceni Mimmu un noveļas augšpēdus, kamēr Mimma ar savām īsajām, līkajām kājām steberē tālāk kā vecs jūrnieks. Totss vienmēr ir apbrīnojis šo Mimmu. Augu dienu tā skraida apkārt, grauž kaulus un dažādus atkritumus un neskatās zālei pat virsū, kaut vai dadži un cūkpienes augtu pāri galvai. Arī mājās tā neēd, bet tāpat čīkst un kož citiem astēs; un tomēr tā ir paēdusi, vēders vienmēr ir apaļš kā muca, bet citi sivēni rij kā nelabie un tomēr plakani kā.butes.
«Nudien, traka būšana!» prāto Totss. «Redzēs, ko teiks mājnieki, kad pastāstīšu.»
Tad atkal — ak posts! — viņš pārbijies ierauga, ka
cūkas, zuzot kā mēslu vaboles, uzsāk rotaļu, ielenc viņu un ciešā lokā nāk arvien tuvāk. Viņu gudrās acis kļūst aizvien mazākas un viltīgākas, un, šķiet, tūlīt, tūlīt visas klups viņam virsū. Par sišanu nav ko domāt: kaut tikai izdotos aizbēgt. Ārprātīgu baiļu pārņemts, Totss metas skriet. Bet skriešana nemaz neveicas; viņš mīņājas uz vietas. Viņa kājas stieg kā irdenā sniegā vai arumos, un tas traucē skriešanu; reizēm atkal kājas kļūst pilnīgi bezspēcīgas, un viņš tikko spēj noturēties stāvus.
Pēkšņi aiz muguras atskan soļu dipoņa un rukšķēšana.
«Tas ir uz vēju,» bēdzējs tikko spēj nodomāt, tad kāds viņu paceļ jāšus uz skausta, un pa papuvi sākas traks jājiens, kādu Totss vēl nekad nav pieredzējis.
Vējš svilpo gar ausīm, vaboles un mušas pakšķēdamas sitas sejā, rudzu druva tek garām kā zaļa vadmala. Akmeņi, puķes, zāle — viss saplūst vienā daudzkrāsainā svītrā; šķiet, it kā viņš brauktu pa izrakstītu segu. Kad jātnieks, mazliet atjēgdamies, paskatās uz savu rikšotāju, viņš ierauga, ka tā ir vecā cūcene Ose. Osei ir mugurā segli, viņš, Totss, sēž seglos un jāj kā viduslaiku bruņinieks, kājas cieši iespiedis kāpšļos, — pats nezinādams, kurp. Vienīgais, kā Osei trūkst, ir groži; bet viņai toties ir lielas ausis, kuras jātnieks krampjaini tur ciet. Patlaban, kad Totss gudro, kā šis brauciens varētu beigties, viņa ķermenis dīvainā kārtā it kā sadalās divās pusēs. Viena daļa sēž Osei mugurā un turpina auļot, otra atrodas mājās, aplokā, pie vircas bedres, un mērī ar žagaru tā dziļumu.
Bet saule visu laiku svilina tā, ka abiem Totsiem, tiklab jātniekam, kā vircas bedres mērītājam, rodas sajūta, it kā viņu galvas būtu pilnas ar karstu biezputru. Tad viņš atkal krīt no liela augstuma, reizēm viens, reizēm abi divi kopā; te atkal viņš cīnās ar žurkām un pelēm, un kāds, ko agrāk nemaz nemanīja, bet vēlāk pārvēršas par ķesteri, briesmīgā balsī kliedz:
«Nenuviets! Nenuviets!»
Tad jātnieks kļūst atkal par jātnieku, iedrāžas pagalmā un aulekšo tieši uz vircas bedri. «Nu ir beigas!» Totss izmisis iekliedzas. «Tur jau var izplaucēt acis!»
Tajā pašā mirklī viņš jūt, ka paceļas gaisā un ielido kūleniski vircas bedrē. Ausīs sāk skaļi dunēt, krūtīs sāpīgi dedzina, it kā tur būtu ielikts pārkaitēts dzelzs gabals, mutē rūgtums, ap sirdi paliek tik nelabi, ka jādomā par nāvi, un elpa — elpa smok ciet!
Par laimi, viņš tieši šajā acumirklī, kad visgrūtāk, atkal nokrīt kaut kur lejā un jūt, ka viņam top vieglāk. Kad Totss palūkojas apkārt, viņš atrodas piedarbā un guļ uz salmiem. Guļvieta nez kādēļ uzklāta piedarba kaktā; pa durvīm pūš iekšā auksts un ass vējš un šūpo pie šķērskoka lielo sietu, ar kaudzi piebērtu pelavām.