— Tjā… protams, ja neatnesīsi, tad varēsi nolaizī- ties, kad Tēle aizies pie cita.
— Bet ja es atnesīšu?
— Nu tad . . . tad redzēsim, kā viss nokārtosies.
— Nē, pasaki — kā būs, ja es atnesīšu?
— Tad brauc ār savu Tēli uz elli, tu baltais suns.
Atskanēja zvans, aicināja uz lūgšanu. Tēle pārmetoši
uzlūkoja Arni, it kā gribēdama jautāt: «Kāpēc tu mani šorīt negaidīji?» Bet Arnim patlaban neatlika laika tādiem sīkumiem. Viņa domas nodarbināja vienīgi šis briesmīgais metāls. Viņš nok]uva pat tik tālu, ka Tēle viņam tagad šķita mazāk vērtīga nekā gabaliņš melnā koka, kaut gan tas bija līdzeklis Tēles iegūšanai.
Sākās ticības mācība. Arnis saņēmās, lai nekļūdītos, jo viņš baidījās no ķestera tāpat kā citi. Viss beigtos labi, ja vien ķesterim neienāktu prātā pāris minūtes pirms stundas beigām uzdot viņam kādu jautājumu. Un tas skanēja:
— Tā, tagad pasaki, Tali, — viņš vaicāja, — kā sauca to vīru, kas dzīvoja pasaulē visilgāk, un cik viņam bija gadu?
— Metāls, — vēstīja nekļūdīgā atbilde.
— Ko?
— Met. .. Metuzals.
— Tad tā arī vajag sacīt — Metuzāls! Bet ko tu tur samuldēji?
— Mm … man … — Arnis pietvīka līdz ausīm. Kaut gan viņš zināja, ka, atskaitot viņu pašu un Totsu, citiem par šo vārdu nebija ne jausmas, viņš tomēr jutās pārlieku neērti.
— «Mm … man,» — pārskaities mēdījās ķesteris. — Ko tu blēj kā aita; izmācies, kā nākas, un nestosties! Tu jau esi slinks kā maiss. Tu un Totss, jūs esat pār vienu kārti metami, sasien tik abus kopā un svied straumē, lai peld.
Tas bija pārāk stipri sacīts. Visu viņš spētu panest, bet šādu apvainojumu, Tēlei dzirdot, — nē, tas tiešām bija par daudz. Viņš kā nosists bez spēka saļima solā. Arnis bija kārtīgs skolnieks, mācījās teicami, bet ķesteris bija sliktā garastāvoklī, un tāpēc vajadzēja atrast kādu, uz ko izgāzt dusmas.
Stunda beidzās, iesākās jauna, tā savukārt beidzās, un tā turpinājās, kamēr pienāca laiks doties uz mājām. Arnis bija visu dienu rātni sēdējis solā, nepārmīdams ne vārda ar saviem biedriem. Bet ko tas līdzēja? Viņam šķita, ka viss ir zaudēts. Kāda gan Tēlei interese turpināt draudzību ar tādu nejēgu, ko skolotājs izsmēja visas klases priekšā? Pēc stundām bērni priecīgi steidzās
uz mājām, klasē palika Arnis viens pats. Viņš gribēja nogaidīt, kamēr aiziet Tēle, un tad, neviena nemanīts, nozust. Taču pilnīgi negaidot apstākli mainījās. Pēc brītiņa klusi iezagās Tēle, uz pirkstgaliem pietecēja Arnim klāt un jautāja:
-— Vai tu nenāksi?
Arnis samulsa. Ko tādu viņš nebija pat uzdrīkstējies cerēt.
— Tūlīt iešu, — viņš aiz pārsteiguma sastostījās, tad ātri piecēlās, pakampa grāmatu nastiņu, un abi ātri aizsteidzās. Iedami pāri pagalmam, viņi ieraudzīja, ka Totss par katru cenu tiecās iztirgot Visakam to pašu stīpu, ko Arnis no rīta bija atnesis uz skolu. Totss bija nositis cenu līdz pēdējai iespējai, līdz vienai kapeikai, bet Visaks tikai raudulīgi vaikstījās un nevarēja nolemt, ko darīt. Beidzot, kad Totss no savas puses vēl «piesvieda» vienu «dimantu», kā viņš mēdza dēvēt kādu nelielu akmentiņu, abi tirgoņi sadeva rokas.
— Ko tu pirmīt nosauci tam ķesterim Metuzāla vietā, kad viņš tik briesmīgi noskaitās? — jautāja Tēle pa ceļam uz mājām.
— Ak ķesterim? — Arnis atjautāja. — Tam Strupajam Jurim? Visi viņu sauc par Strupo Juri.
— Kāpēc tā?
— Nezinu. Laikam viņa auguma dēļ.
— Kā tu viņam teici? Met. . . met. ..
— Metāls.
— Kas tas ir?
— Kā lai es zinu. Totss stāstīja, ka tas esot tads melns koks, no kā indiāņi taisot šaujamos lokus.
— Ai, tas Totss taču ir viens īsts bandīts. Ko vien dara vai runā, visur tikai indiāņi un indiāņi.
— Tas tiesa, viņš īsts bandīts. Un vēl samuld visādus niekus … — Arnim likās, tagad ir pienācis īstais acumirklis nostiprināt savu stāvokli.
— Nūja, samuld tādas blēņas, ka pretīgi klausīties.
— Ko šis teica?
— Ko teica? Teica, ka gribot tevi precet!
Tēle tumši pietvīka. Sākumā viņa nedabūja ne vārda pār lūpām, bet, kad pirmais samulsums bija pāri, viņa pārlieku sajūsmināja Arni ar to, ka sāka šķendēties par Totsu.
— Skat, nešķīstenis, šis vēl man muldēs. Nosūdzēšu ķesterim, tad viņš tik dabūs piparus.
— Domāju, ka sūdzēties vis nevajadzētu, bet… — Arnis mierināja. Viņš baidījās, ja Tēle sūdzēsies, tad Totss iepīs arī viņu nepatikšanās.
— Nē, sūdzēties tomēr nevajag, tas nebūs smuki. Gan mēs paši viņu iemizosim.
— Kas tādu mežoni pievārēs, — Tēle šaubījās.
— Gan jau. Ja Tenisons nāks palīgā, tad pieveiksim kā nieku.
— Nūja, tad jau gan. Bet, ja Totss ies žēloties un skolotājs jautās, kāpēc jūs vinu piekāvāt, ko tu tad teiksi?
— Tad…
Te tev nu bija . . .
Ķeries klāt, pie kura gala gribi, iznākums ir viens un tas pats. Arnis saprata, ka Totsam nelīdz ne uguns, ne ūdens. Brītiņu tie abi soļoja klusēdami, tad Arnis atsāka:
— Vai tev šorīt, vienai ejot, nebija garlaicīgi?
— Bija gan. Kāpēc tu mani negaidīji?
— Es … es domāju, ka tu vairs negribēsi, ka eju ar tevi kopā.
— Kāpēc tad ne?
— Tu gribi? Rīt es atkal tevi gaidīšu.
— Protams.
— Bet, ja manā vietā būtu Totss, vai tu tad arī gribētu iet kopā?
— Nē. Ar tādu indiāni es nespertu ne soļa.
Ar to pilnīgi pietika. Arnis aiz prieka gandrīz vai iekliedzās. Viņš pavadīja Tēli līdz pat Rajas māju vārtiem un tikai tad nogriezās uz taciņas, kas veda mājup. Rajas saimniece, rosīdamās pagalmā, pamanīja šo bruņniecisko rīcību un sacīja saimei:
— Ir gan tas Sāres Arnis labs zēns, pavadīja mūsu Tēli līdz pašiem pagalma vārtiem.