Galvā vēl dun, bet saule nozudusi, un viss viņa augums dreb aiz aukstuma.
Sarkansvītrainā sega, ar ko viņš apsedzies, ir caura kā siets un nemaz nesilda; bet viņam blakus guļ vēl kāds, kas mēģina noraut to pašu caurumaino segu. Totss saliecas kliņģerī, tā ka viņa ceļi pieskaras pie zoda; viņš sasietos kaut vai mezglā, lai tikai dabūtu sasildīties.
Tomēr siltāk nekļūst. Kaut kur skan dziesma. Sākumā klusu, tad skaļāk un vēlāk tā, it kā viņu mājai soļotu garām ugunsdzēsēju orķestris. Balsis skan tik tuvu, tik skaidri, ka . . . tiešām . . .
Totss atver acis un izbijies paraugās apkārt. Viņš tūlīt saprot, ka viss, ko viņš patlaban redzējis un dzirdējis, bijis tikai sapnis, bet nevar beigt brīnīties, ka dziesma vēl turpinās, kaut gan pats jau atmodies.
Kas tur varētu dziedāt? Un kur viņš īsti atrodas? Totss nobažījies paskatās uz Ķīru . . . Ahā, pareizi, viņš taču atnācis uz kristībām. Bet? Nūja, nūja, to viņi, protams, izdarīja nomodā, jo pudele vāļājas tepat zemē. Velns, kā viņš te varēja aizmigt? Totss gausi pieceļas kājās, saviebjas, nospļaujas, izšļūc ar pirkstiem caur izspūrušajiem matiem, izstaipās un domīgi noraugās uz Ķīru, it kā prātodams, ko gan ar šo vīru iesākt.
Beidzot viņš satver tā plecu un pakrata.
— Kir, Kīr, celies augšā! Jau dzied! Iesim iekšā!
Bet draugs tikai ievelk dziļi elpu, nomurmina pāris nesaprotamu vārdu, pataustās ar rokām, it kā gribētu uzvilkt noslīdējušo segu, un krākdams guļ tālāk.
«Nē, šito augšā nedabūšu. Tādu pat ar koku nepiecelsi,» nodomā Totss, pārliecinājies, ka jebkurš mēģinājums pamodināt draugu ir veltīgs. «Nekas nelīdz. Tas sātans nespēj turēt; bet, redzi, es …»
Viņš paceļ no zemes vīna pudeli, apskata to no visām pusēm un vēlreiz izburto: «Nastojaščeje russkoje . . .»
«Jocīgi,» viņš prāto, «tas ir «nastojaščeje russkoje» un maksā deviņdesmit piecas kapeikas, bet otrs — «Lati pats» maksā rubli septiņdesmit pieci. Kāda starpība! Un «lati» viņu valodā nozīmē «ļoti», «pats» — salds. Kādi jocīgi vārdi! Diez kas tā varētu būt par valodu?»
«Droši vien latīņu valoda,» beidzot viņš nomierinās un, vērīgi paskatījies apkārt, noslēpj pudeli sniegā. Tad apskata savu guļvietu kupenā, izurbina degunu, pamāj ar galvu uz guļošā drauga pusi un mazliet grīļodamies soļo uz istabu. Pēc īsām acumirkļa šaubām viņš uzmanīgi iezogas virtuvē un ieklausās. Visur tik kluss, ka nekur nevienas dzīvas dvēseles, un arī dziesma ir apklususi. Bet, kad Totss mazliet paver istabas durvis, viņš dzird, ka nākamajā, tas ir. vidus- istabā, kāds skaļā, gaudulīgā balsī kaut ko runā. Totss uz pirkstgaliem ieiet istabā, paliek pie krāsns stūra stāvot un ieklausās vēlreiz. Viņam ir milzīgi liela vēlēšanās uzzināt, par ko tur runā. Pēkšņi ausīs ieskanas vārdi:
— Es tevi kristīju par Bruno Benno Bernhardu.
«Ko tas nozīmē? Brunis Benis Bernats?» viņš satrūkstas un kā jautādams lūkojas apkārt. «Bet Kolumbs Krisostoms?» Totss pieiet tuvāk un piespiež ausi pie durvīm. Tagad tur runā par ko citu un šos vārdus vairs neatkārto.
«Nē, tas nevar būt! Tur laikam bez Kolumba ir vēl kāds cits bērns,» beidzot viņš atradis īsto izskaidrojumu un atmet ar roku. «Bet… bet…» Pēkšņi viņam kļūst nelabi. «Manis dēļ lai viņi to sauc kaut vai par Belzacaru, nav mana daļa. Es labāk taisīšos, ka …»
Un, kad Totss, sarāvies un kūkumu uzmetis, virzās uz durvju pusi un vēlreiz pārlaiž skatienu istabai, viņš pēkšņi ierauga gramofonu. Pilnīgi aizmirsis nelabo dūšu, Totss apstājas un prāto, kas gan gramofonam varētu būt kopīgs ar braukšanu; kaut kas ir kopīgs, par to nav šaubu, citādi šāda doma viņam nemaz neiekristu prātā. Braukšana ar zirgu tikai tad sagādā īstu prieku, kad pats var turēt grožus un gramofonu spēlēt, kad … Ai, ai, cik jauki būtu spēlēt pašam, bez citu palīdzības!
Taču aiz durvīm patlaban notiek kas tāds, ko nedrīkstētu traucēt, un, ja viņš tagad uzspēlētu gramofonu, visi to noteikti dzirdētu. Bet. . . varbūt nedzirdētu.
Jāzepa Totsa sirdī cīnās gaisma ar tumsu. Un, kā jau parasti, arī šoreiz uzvar tumsa. Pēkšņi svētsvinīgo klusumu pārtrauc gramofona griezīgā balss un neredzamais koris, ar sajūsmu dzied «Kāpsim augšā kalna galā!».
Viesu sejas izstiepjas garas, tie neizpratnē uzlūko cits citu, bet ķesteris uz brīdi apklust. Sākumā neviens nesaprot, kas tā par balsi un no kurienes plūst, taču, kad Ķīra papus kā bezprātīgs atrauj istabas durvis un drāžas uz nelaimes vietu, ikvienam ir skaidrs, no kurienes atskan nevēlamā mūzika.
Šoreiz to ātri vien pārtrauc. Atskan neglīts kvieciens, un skrodermeistara žiglā roka ar veiklu kustību pagriež tieši to atsperi, kas apstādina visas pārējās un apklusina mūziku.
Sajā brīdī Totss stāv pie durvīm, grauž nagus un uzmanīgi novēro katru skrodermeistara kustību, un, kad tas saniknots tuvojas Totsam, zēns ātri izšmauc ārā, jo kāda iekšēja balss viņu brīdina, ka šoreiz nekas labs nav gaidāms. Kad viņš atrodas jau soļus divdesmit no svētku nama un atskatās, viņš redz, ka skrodermeistars stāv uz sliekšņa un draud ar dūri.
«Jocīgi,» Totss nodomā, «vai gan tāda nieka dēļ jāskaišas.»
Kad saimnieks nozūd no sliekšņa, viņš nezina, ko iesākt: tūlīt doties uz mājām vai ar lielu līkumu aiz- lavīties aiz mājas un palūkoties, ko dara viņa draugs.
Pēc īsām pārdomām Totss nolemj doties projām, jo svētku namā palika vīna pudele, kuras dēļ vēl var izcelties tracis, un saplēstas bļodas, un — un vispār tik daudz Totss jau ir paguvis dzīvē iemācīties: kad notikumi nosveras par sliktu, tad vairs nav ko cerēt uz glābiņu, un kālab gan' bāzt galvu ugunī, ja var izvairīties.
«Uz mājām! Jo mājās ir labi un aizkrāsnē miers.»
10.Tai pašā pēcpusdienā un apmēram tajā pašā laikā klasē