Tai pašā pēcpusdienā un apmēram tajā pašā laikā klasē cīkstējās divi skolēni. Pievakarē Arnis atnāca uz skolu palūkoties, vai zēni jau atgriezušies no mājām. Taču, atskaitot mazo Juri Kuslapu jeb Murkšķi, tur nebija neviena.
Savādnieks ar savu vedēju bija aizgājuši uz bodi vai kur citur, un Murkšķis viens pats sēdēja guļamistabā uz savas gultas un lasīja vai kaut ko rakstīja. Uzgriezis durvīm muguru, viņš bija zemu noliecies pār uzdevumu.
— Sveiks! — ienākdams sacīja Arnis.
— Sveiks!— Kuslaps tikko dzirdami atņēma sveicienu, uzmeta nācējam ašu skatienu un atkal iegrima darbā. Murkšķis rēķināja. Uz ceļiem tam atradās liela tāfele sarkanā ietvarā ar aizlūzušu stūri, kamēr atvērtā rēķinu grāmata bija nolikta iepretī uz gultas malas.
— Ko tu dari? — jautāja Arnis, pienākdams tuvāk.
— Rēķinu uzdevumu rītdienai.
— Vai tu šeit esi gluži viens?
— Nē. Savādnieks aizgāja uz bodi.
— Vai tu izrēķināji uzdevumu?
— Nē.
— Nē? Savadi. Es pat neesmu to apskatījis, bet nekas briesmīgs tur nevar būt. Tu neproti rēķināt.
Murkšķis savieba seju, nopūtās, nolika tāfeli sev blakus un paņēma grāmatu.
— Pārtulko man šito vietu igauņu valodā, — viņš teica un turēja pirkstu pie uzdevuma numura. Arnis pārtulkoja uzdevumu un brītiņu padomāja. Cik grūti
šim Murkšķim bija dzīvot, ja pat sīkumos vajadzēja tulka.
— Ahā! — iesaucas Murksķis, paņēma tāfeli, nodzēsa visu iepriekš uzrakstīto un sāka rēķināt no jauna, vilkdams ar pirkstu pār uzdevuma skaitļu rindām.
Īsais grifeles galiņš čirkstēja starp viņa tievajiem pirkstiem un uzdzina Arnim zosādu; bet Kuslaps par to nelikās ne zinis, viņš rakstīja ciparu pēc cipara, vilka svītras un, acis nemirkšķinādams, rēķināja tālāk.
— Nē, tu laikam ar to netiksi galā, — Arnis noteica, kad bija brītiņu vērojis Murkšķa rīcību. — Dod šurp, es palīdzēšu!
Viņš satvēra tāfeles stūri, jo bija pārliecināts, ka Kuslaps viņam to atdos. Murkšķis arī neko daudz nepretojās; nepārtraucot rēķināšanu, Murkšķis ar visu tāfeli pievirzījās tuvāk Arnim, likās, viņš pat neievēroja savu biedru un tā vārdus. Tikai tad, kad Arnis jau gandrīz visu tāfeli bija pārvilcis savā pusē un Kuslaps vairs nevarēja labi rakstīt, tas ar ašu kustību atrāva tāfeli atpakaļ.
— Nu, ja jau tu negribi, — Arnis apvainojās, — rēķini pats.
Tad viņš lēni iegāja klasē un sāka skatīties ārā pa logu uz upi. Vēl vienmēr ir ziema. Vēl vienmēr nav redzama upe; vienīgi koku un krūmu rindas lika nojaust, ka tā nepagurusi turpina plūst zem biezās ledus kārtas.
Bet tur, tālāk, pie meldriem … Vai tur jau nemel- noja plānais ledus kā rudenī, kad tie abi ar Tēli iekrita ūdenī. Tur viss bija savādāk nekā citur ziemas vidū. Tur atdusējās mācītājmuižas kundziņu plosts, šis nelaimīgais plosts, kas viņam bija sagādājis tik daudz nepatikšanu. Kāpēc viņš toreiz tik loti mocījās? Nūja, protams, viņa bēdām bija zināms iegansts: piemēram, Lible… Kas būtu noticis ar Libli, ja tas toreiz tiktu atlaists no darba? Un cik viegli kļuva ap sirdi, kad šis plosta jūgs bija novelts. Bet nē! Savas slimības laikā Arnis bija tikai iedomājies, ka viss ir labi, tikko viņš atgriezās skolā, bēdas uzbruka atkal no jauna. Vienalga, ej kurp iedams, bēda, sātans, tev aizsteidzas priekšā.
«Vai Liblem nebija taisnība, kad viņš to teica?» Arnis atvēra logu un uzgūlās uz palodzes.
Jā, jā, tur no upes… no turienes nāca pirmie pavasara vēstneši . . . Tur laikam sākās pavasaris un soļoja tālāk, nesdams sev līdzi siltumu un sauli. Vai gaisā jau nejuta pavasara elpu? Tā ir vāra, tikko samanāma, bet viņš, Arnis, to jūt. Jā, tā vēl ir tik liega, ka to' uztver tikai retais, varbūt pat neviens, bet Arnis gan. Pavasaris drīz būs klāt, tas ir jau ceļā pie mums. Steidzies ātrāk, pavasari!
Klasē kāds it kā staigāja un, šķiet, sauca viņu, Arni.
Arnis atskatījās. Tur nebija neviena, tikai mājas pretējā pusē virinājās durvis un bija dzirdamas klusas, apslāpētas balsis. Vecais klases sienas pulkstenis tikšķēja gausi un grūtsirdīgi, it kā būtu noguris no savas garās gaitas. Zem skolnieku skapīšiem un lādēm pīkstēja peles un grabinādamās viena otru dzenāja.
«Klase ir tukša un klusa. Tādu to redz ļoti reti,» domāja Arnis. «Rītu ap šo laiku te būs tāds troksnis un kņada, ka jātur ausis ciet. Totss jau viens pats saceļ troksni par desmitiem. Neklaigā jau tikai Totss, bet daudzi. Liekas, daži bija uzņēmušies saistības brīvstundu laikā kliegt un trokšņot, grūstīties un mētāt cits citam ar grāmatām.»
Pēc Arņa domām, šāda trokšņošana un dauzīšanās bija pilnīgi lieka. Kādreiz viņš bija mēģinājis darīt tāpat kā citi, bija pāris reižu kliegdams apskrējis ap galdu, un tas viņam bija licies tik smieklīgi, ka viņš nokaunējies apklusa un, citu neievērots, apsēdās savā solā. Viņš nedomāja, ka nerunīgie, klusie zēni būtu labāki par trokšņotājiem, bet šos klusētājus viņš saprata un zināja, kāpēc tie klusēja; kādu prieku sagādāja trokšņošana, to viņš nekādi nespēja saprast. Ja klasē būtu tikai tādi zēni, kas līdzinātos viņam, Murkšķim un Tenisonam, tad varētu sadzirdēt pat mušas lidojam, bet tad droši vien būtu garlaicīgi.
Arnis aizvēra logu un iegāja atpakaļ guļamistabā. Murkšķis vēl vienmēr sakumpis sēdēja pie uzdevuma, it kā viņš būtu pārakmeņojies.
— Vai tad nekas neiznāk? — Arnis iejautājās un,
nesagaidījis atbildi, atnesa no klases pirmo tāfeli, kas pagadījās, apsēdās blakus Murkšķim un sāka rēķināt.
Kādu laiciņu guļamistabā dzirdēja vienīgi grifeļu čirkstēšanu, tad Arnis nikni uzspļāva uz savas tāfeles, nodzēsa visus uzrakstītos skaitļus un atsāka no gala. Murkšķis pacēla galvu, un viņa bālajā sejā pavīdēja augstprātīgs smīns.