— Ko tu glūni! — Arnis uzkliedza.
Murkšķa smaids viņu aizvainoja.
— Gan tu redzēsi, es drīz vien izrēķināšu, bet tu jau ņemies veselu pusstundu un tomēr netiec galā.
— Nu izrēķini, — klusi atteica Kuslaps.
— Un izrēķināšu arī!
Atkal iestājās klusums. Kuslaps vairs nerakstīja vienā laidā, kā viņš to bija darījis iepriekš; viņš uzvilka uz tāfeles dažus atsevišķus skaitļus, apstājās, piemiedza acis, grauza grifeles galu un domāja. Turpretī Arnis strādāja ar pilnu sparu, bet visu uzrakstīto drīz vien atkal nodzēsa. Šķiet, viņš sāka zaudēt pacietību, jo sarkanie plankumi uz vaigiem neliecināja nekā laba. Viņš centās pieveikt uzdevumu ar varu, ar spēku.
Te Murkšķa seja pēkšņi atdzīvojās, likās, viņš it kā ieklausītos kādā noslēpumainā balsī, kādas būtnes noslēpumainā vēstījumā, kas pati palika neredzama. Varbūt tas bija viņa sargeņģelis, kas šajā acumirklī atklāja uzdevuma lielo noslēpumu. Viņš pēkšņi pagriezās pret kaimiņu un jautāja:
— Nu, vai iznāk?
— Gan jau iznāks, par mani nebēdā; labāk padomā, kā pats tiec galā, — Arnis sapīcis atcirta.
— Man ir gatavs.
— Parādi!
Arnis uzmeta viņa tāfelei neuzticīgu skatienu. Tur tiešām neredzēja nekā tāda, pēc kā varētu spriest, ka uzdevums atrisināts.
— Te vēl nav, bet tagad es zinu, kā vajag rēķināt,— teica Murkšķis.
— Daudz ko tu zini.
Abi censoņi no jauna pārliecās pār savām tāfelēm, un Arnis vairs nespēja savaldīt dusmas pret mazo,
pelēko vīriņu, kurš sēdēja tam blakus un kura apģērbs sīvi oda pēc dūmiem. Tas gribēja būt gudrāks par viņu un pirmais tikt galā ar uzdevumu! To nedrīkstēja pieļaut!
Tad . . . Arnis palūkojās ar vienu aci, ko dara Murkšķis. Mazais bija atradis uzdevuma atslēgu, un Arnis pats zināja, kā turpināt, un ātri, it kā viņu kāds steidzinātu, sāka rēķināt tālāk no iās vietas, ko Kuslaps bija nejauši atklājis. Bet lielajā steigā viņš pielaida kļūdas; nodzēsa, sāka no gala un bija cieši pārliecināts, ka izrēķinās ātrāk par Murkšķi, tad viņš pēkšņi izdzirda sev pie auss smalku baistiņu — kā peles pīkstienu:
—- Gatavs!
Arnim uznāca vēlēšanās savam biedram iesist. Tikai pēc laba laiciņa, kad viņš bija uzvilcis uz tāfeles dažus nenozīmīgus skaitļus, viņš atbildēja:
— Liela lieta, man arī gatavs!
Murkšķis paskatījās, pamaja ar galvu un noteica:
— Nūja, lūk, šitai vietai es nekadīgi netiku pāri, citādi es jau to sen būtu izrēķinājis.
Bet Arnim vairs nebija nekādas vēlēšanās runāt par rēķināšanu, un viņš pēkšņi iejautājās:
— Vai jūsu pirtij ir skurstenis?
Kuslaps mirkli uzlūkoja Arni un tad vainīgi atbildēja:
— Nav.
— Tāpēc tavas drēbes ož pēc dūmiem.
Kuslaps neatbildēja. Viņš to uzskatīja par gluži dabīgu parādību; viņš vienmēr bija dzīvojis dūmos, cik tālu vien atmiņa sniedzās.
— Vai nav savādi, — Arnis atkal iejautājās, — ka šodien klase ir tik tukša un klusa, bet rīt būs tik daudz trokšņa un kņadas, ka nezināsi, kur glābties.
Bet, kad Kuslaps atbildes vietā tikai savieba seju un sakustināja lūpas, viņš vēlreiz noprasīja:
— Nu pasaki: vai ir savādi vai nav?
— Nav savādi, — Kuslaps atteica.
«Tukša klase, tukši soli… — Arnis domāja, — ari tas sols, kurā sēž Tēle, pašlaik vēl ir tukšs. Bet rīt tur sēdēs Tēle . ..»
Viņa domas ritēja aizvien talak. Pēkšņi Arnis satvēra
Kuslapa roku un tik cieši saspieda, ka mazais vīriņš sarāvās aiz sāpēm.
— Šo uzdevumu tu nedrīksti Savādniekam rādīt, — viņš piekodināja. — Vispār tu nedrīksti Savādniekam vairs rādīt nevienu uzdevumu.
— Kāpēc?
— Nedrīksti, nu, vai saproti! Lai rēķina pats.
— Viņš neprot.
— Tad lai paliek nedarīts, bet tu nedrīksti rādīt. Tu tak nerādīsi, vai ne?
Kuslaps atkal savieba seju un centās atbrīvot roku.
— Tu viņam nedrīksti rādīt, — Arnis sparīgi atsāka un aizvien ciešāk saspieda sava biedra tievo roku, — tu nedrīksti! Ja tu rādīsi Savādniekam uzdevumus un atļausi tos norakstīt, tad . . . tad es tevi piekaušu. Un nosūdzēšu skolotājam. Un tad tevi padzīs no skolas. Tu nerādi viņam neko. Kas par to, ka viņš neprot, lai uzdevums paliek neizrēķināts, nav tava daļa. Tu taču nerādīsi?
— Rādīšu.
— Rādīsi? Kāpēc tu rādīsi? Tu nedrīksti. Es tev tūlīt iesitīšu, ja tu rādīsi. Es sitīšu!
Arnis iedegās dusmās. Kuslaps saliecās kūkumā un aizmiedza acis kā kaķis. Daudz dziļāki, nekā Arnis to spēja iedomāties, bija iemesli, kāpēc Juris Kuslaps palīdzēja Jānim Savādniekam mācībās un citos darbos, piemēram, gatavot ēdienu, sanest ūdeni. Kuslaps bija viņa kalps. No saviem pienākumiem viņu nespētu atturēt nekādi draudi, kamēr vien viņš dzīvoja pasaulē.
— Es tevi sitīšu, es tevi sitīšu!
Bet Arnis nesita, viņš satvēra ar abām rokām Kuslapa izdēdējušo kaklu un žņaudza.
— Laid vaļā! — Kuslaps gārdza.
— Nelaidīšu, pirms tu nebūsi apsolījies, ka nerādīsi vairs Savādniekam uzdevumus. Vai tu nerādīsi?
Arnis žņaudza vēl stiprāk. Patiesībā tagad viņam vajadzēja žņaugt pavisam stipri, jo …
Vasarā Arnis, ķerdams kādu taurenīti, bija tam netīšām norāvis spārnu un pēc tam taurenīti tūlīt nogalinājis, lai dzīvnieciņš vairs ilgāk nemocītos…
11.Priekšnamā noklaudzēja durvis; kāds
