Priekšnamā noklaudzēja durvis; kāds ienāca klasē un dauzīja sniegu no kājām. Pār visu Arņa augumu pārskrēja karsts vilnis, bija tāda sajūta, it kā viņš pamostos no ļauniem murgiem, un, lai no tiem ātrāk atbrīvotos, viņš atgrūda Kuslapu projām no sevis. Taču tas nemaz nebija vajadzīgs; Murkšķis jau atradās kaktā un atmuguriski kāpās arvien tālāk, it kā gribētu izlīst cauri sienai.
Guļamistabā ienāca Savādnieks. Ļoti apmierināts ar sevi un ar visu pasauli un kā vienmēr atrazdams visu vislabākā kārtībā, viņš klusi pasmaidīja un tuvojās zēniem.
«Tagad Kuslaps mani nosūdzēs Savādniekam,» Arnis nodomāja, «un tad tas ņems mani priekšā.»
Bet Kuslaps pat nedomāja sūdzēties. Viņš stāvēja kaktā sabozies kā ezis un neizdvesa ne skaņu. Nē, Kuslaps negribēja nevienu nosūdzēt, bija gluži dabīgi, ka visi viņam drīkstēja darīt pāri, kam tik vien iepatikās; viņš taču bija pirtnieka dēls, kas šeit, turīgāko pulkā, nokļuvis pavisam nejauši. Kādu gan taisnību viņš drīkstēja prasīt; tā bija laime, ja kādreiz viņš izkļuva cauri sveikā.
— Nu, Tali, tu arī jau klāt, — sacīja Savādnieks un pasniedza roku sveicienam. Bet Arnis šajā acumirklī bija tik aizņemts ar grāmatas šķirstīšanu, ka viņš nemaz neievēroja izstiepto roku, un Savādniekam tas likās pilnīgi dabiski: kā gan Arnis varēja redzēt viņa roku, ja ienācējs nepadeva labdienu.
— Vai tu gribi konfektes? — viņš jautāja un sāka
gramstīties pa kabatām. — Bijām abi ar kalpu iegājuši bodē, ēdām konfektes un dzērām kvasu. Se, ņem!
To pateicis, viņš nosvieda dažas konfektes Arnim priekšā uz gultas un pievērsās Kuslapam.
— Un tu, Murkšķīt, kāpēc tu esi ielīdis kaktā? Te jau nav Totsa, kas tevi varētu apsvilināt ar lielgaballodēm. Nāc ārā, ēd konfektes. Skaties!
Savādnieks izņēma no kabatas konfektes un pastiepa plaukstu pret Kuslapu.
— Nāc, nāc vien ārā, labais puisīt, tu taču neesi ezis. Tikai eži pa dienu kvern kaktos, bet naktīs klaiņo apkārt, tu taču esi učeņik Paunverskogo prihodskogo uči- ļišča. Vai tu sastrīdējies ar Tali? Tev tāda saīgusi seja. Jums abiem ir jocīgas sejas… Vai tiešām sastrīdējāties, ko? Tad nu gan, jāsaka, ir satikušies divi īstie strīdoņas. Labāk salīgstiet mieru, citādi vēl uzzinās Totss un sāks dusmoties, ka jūs viņam atņemat peļņu, jo, redzi, Totsa dienišķā maize ir strīdi un nerātnības. Tas puisēns laikam rītā un vakarā lūdz dievu — ja viņš vispār lūdz — sak: «Mīļais debesu tēvs, dari tā, lai atkal izceltos ķilda un pamatīga izplūkšanās, jo man nagi niez, ka nekur glābties!» Ko? Vai sastrīdējāties? Nu, ja arī sastrīdējāties, tad vismaz tagad nāciet un izlīgstiet, un pēc tam visi kopā ēdīsim konfektes. Ko? Jūs taču neesat nekādi strīdusgaiļi, kas ilgi tur naidu. Žēl, ka te nav Totsa, citādi palūgtu, lai iedod indiāņu miera pīpi. Viņam šādu krāmu diezgan un arī visādu citādu indiāņu mantu, kas reizēm ir tik briesmīgas, ka uzdzen drebuļus. Padomājiet, zēni, vakar tas rakaris Totss pienāk pie manis, izvelk no kabatas kaulu, visparastāko — govs vai teļa kaulu un apgalvo, ka tas esot miroņkauls. «Kas tas par miroņkaulu,» es atsaku, «tā ir govs kāja.» «Nē, tu nezini,» šis ietiepjas, «tā nav govs kāja, tas ir miroņkauls; nopērc un aizej jaunā mēness pirmās ceturtdienas naktī pulksten divpadsmitos uz Rudiveres un Paunveres krustceļa, un noliec zemē, gan tad tu redzēsi, kā tas spārdīsies, šķaidīs no abiem galiem asiņainas putas un brēks: «Miroņkauls! Miroņkauls.» Nu, vai nav muldoņa, nudien, tīri vai jāsmejas. Bet pamēģini tu viņam iestāstīt, ka viņš ir muldoņa, tad šis tev tūlit ņemsies iegalvot, ka to izlasījis tādā un tādā grāmatā. Un viņam ir stingra pārliecība, ka viss, kas uzrakstīts, arī tiešām tā noticis. Nāc, nāc ārā, Murkšķīt, uzvilksim miera pīpi un izlīgsim. Tad es jums pastāstīšu vēl vienu notikumu, kā … Nāc, Murkšķīt, ko nu boli acis. Vai tad par katru nieku tūlīt jālien kaktā? Tad jau tu nemaz netiksi no kakta laukā, ja dusmosies par katru sīkumu. Nāc, es jums uzspēlēšu kokli, es mājās iemācījos vienu jaunu, ļoti smuku gabalu. Trimp timptidi, trimp timptidi . ..
Bet abi, kā Kuslaps, tā Tali, klusēja. Konfektes uz gultas stāv neaiztiktas, veltīgi Savādnieks krata uz plaukstas arī Kuslapa daļu. Kaktā stāvētāja izskats pamazām kļūst pielaidīgāks, bet Tali vaigs ir apmācies kā aizlijuši oktobra nakts. Savādnieks nezina, ko darīt, lai samierinātu abus zēnus; viņam pašam ir neizsakāmi labs garastāvoklis, ļoti omulīgi būtu visiem trim pasēdēt kopā, papļāpāt un ēst konfektes. Ai, viņš būtu pat ar mieru atnest vēl konfektes, kaut tikai tie iznāktu no kaktiem un salīgtu mieru. Ar Kuslapu viņš pamazām tiks galā, par to Savādnieks ir drošs, bet Tali ir pavisam dīvains puika. Tas nerunā ar viņu nedēļām ilgi un vispār runā ļoti maz. Tam var būt tikai divi iemesli: vai nu mājās pret viņu izturas ļoti slikti, vai arī tam ir kādas citas bēdas, kas neliek un neliek zēnu mierā. Varbūt vainīga ir pārciestā slimība; nav joka lieta, ja cilvēks vairākas nedēļas svārstās starp dzīvību un nāvi. Varbūt Arnis vēl tagad ir slims? Viņam, Savādniekam, dažreiz liekas, it kā Tali vāji dzirdētu, bet viņš varēja ari kļūdīties, un vispār šim kurlumam nebija nekāda sakara ar slimību.
— Tali!
Kā gan citādi, viņš dzirdēja šo kluso saucienu, tatad par īstu kurlumu nevarēja būt ne runas; drīzāk to varēja teikt par Kuslapu: bieži vien bija jāsauc vairākas reizes, kamēr tas atbildēja.
— Tali, tev vienmēr ir paticies klausīties kokles spēli, arī tu pats mācies vijoli un … Es tev uzspēlēšu, vai gribi?
Savādnieks iznesa no klases kokli, apsēdas uz gultas malas un sāka spēlēt.
Jā, tas skanēja jauki. Un, kad Savadnieka biezas, gaišās cirtas, tam spēlējot, noslīdēja pār pieri un acīm un kad tas ar ātru kustību atsvieda tās atpakaļ, arī tas bija skaisti.