Pašlaik Arnim uznāca vēlēšanās pieiet pie koklētāja un lūgt, lai tas spēlētu ilgi ilgi, taču ar to viņš apliecinātu, ka Savādnieks tomēr prot muzicēt, un to Arnis negribēja atzīt. Jānis Savādnieks taču bija sliņķis un dīkdienis.
Taču, jo ilgāk tas spēlēja, jo vairāk atkusa klausītāju sirdis. Jau Kuslaps sakustējās kaktā. Jau Arnis piecēlās, lai tuvotos koklētājam un pateiktu kaut ko draudzīgu; bet te pēkšņi pār viņa seju pārslīdēja dusmu ēna, un, iekams Savādnieks paspēja ievērot viņa kustību, Arnis pagrāba no gultas konfektes un iesvieda koklētājam sejā.
— Kādēļ tu tā dari? — brīnījās Savādnieks, pārtraukdams spēli un nopietni uzlūkodams Arni.
— Es tās negribu, — Arnis ātri atteica un nosarka. — Ed pats, ja gribi, es neņemšu.
— Nu, ja neņemsi — neņemsi, bet kāpēc sviest acīs?
— Sviežu tāpēc, ka tu noraksti uzdevumus no Kuslapa. Nedrīkst norakstīt, tu to labi zini!
— Bet kāda tev tur daļa?
— Ir gan daļa. Ja vēlreiz norakstīsi, nosūdzēšu tevi skolotājam.
— Ej un sūdzies, vai es aizliedzu.
— Un nosūdzēšu arī.
— Ej vien, ej.
Savādnieks dažas konfektes, kuras bija nokritušas uz kokles, pabīdīja sāņus, izkratīja vienu konfekti no kokles, pārvilka pāris reižu ar pirkstu galiem pār stīgām un klusu spēlēja tālāk. Arnis arvien vairāk pietvīka, ilgi aizturētais naids ņēma virsroku. Viņu kaitināja arī Savādnieka nesatricināmais miers, ar kādu tas atvairīja Arņa draudus.
— Tad tevi no šejienes padzīs, — viņš atsāka uztraukumā drebošā balsī, kurā jau varēja saklausīt asaras. Tas bija Arņa pēdējais trumpis, ar kuru viņš cerēja iebiedēt Savādnieku; ja arī tas nelīdzēja, tad…
Jā, kas tad viņam vēl atlika? Jau tas bija neglīti, ka viņš iesvieda Savādniekam konfektes acīs un solījās nosūdzēt.
— Nu, ja padzīs, tad padzīs, kas tur liels, — atbildēja Savādnieks, — kāda tev par to bēda. Ja jau tu reiz esi nodomājis mani nosūdzēt, tad varēsi priecāties, ja man klāsies slikti. Bet es neticu, ka mani tāpēc padzīs, to dara vēl arī daudzi citi, un skolotājs ļoti labi zina, ka mēs dažreiz norakstām no citiem. Tā tas ir bijis, un tā tas arī būs. Visi jau nevar un arī neprot rēķināt — tā ja. Visi jau nav tik gudri kā tu, kas ar visām mācībām tiek pats galā. Un, ja padzīs, padzīs, aiziešu arī. Tāpēc jau tūlīt nav …
Viņš atmeta ar roku un pasmaidīja. Nūja, ja padzen, lai padzen. Kas tur sevišķs — skolu pasaulē diezgan. Arī pašlaik viņš jau mācījās trešajā skolā — un kas vainas? Kaut kā jāiztiek. Tiešām, Jānis Savādnieks izkulsies sveikā vienmēr un visur, galvenais — nevajag gausties. Aizies, paņems savu kokli un Murkšķi līdzi un dzīvos tāpat kā līdz šim. Visur jau nav tādi nejauki. puikas, kas aiz skaudības vai diezin kāpēc ir gatavi tevi tūlīt nosūdzēt. Par norakstīšanu parasti nekad neviens nesūdzas; to dara tad, ja kādam nodara sāpes vai saplēš grāmatas, vai kaut ko nozaudē vai arī. ..
Diezin kāds nelabais šodien ielīdis Tali sirdī, ka viņš pēkšņi kļuvis tik negants. Ko tādu no viņa nemaz nevarēja gaidīt, un līdz šim viņš bija dzirdējis par šo zēnu tikai labu. Skolā klīda valodas, ka rudenī viņš dedzīgi aizstāvējis Tenisonu un zvaniķi Libli, vai kā; katrā ziņā viņš tiem darījis daudz laba, jo zvaniķis tikai Arņa dēļ ticis atpakaļ savā darbā un Tenisons atstāts skolā.
— Nūja, — Savādnieks noteica, uzlikdams roku uz kokles un bez jebkāda naida paraudzīdamies uz Arni, — ja jau tā jābūt, tad izstāsti vien, ka es norakstu no Kuslapa; ja tikai tu nenodari pāri pats sev. Redzi, kā visi zobojas un smejas par Ķīru tāpēc, ka viņš apsūdz citus. Ar tevi var notikt tāpat.
Un, ar visu kokli pievirzīdamies Arnim tuvāk un ar savām zilajām acīm skatīdamies tieši viņam acīs, Savādnieks jautāja:
— Saki — ko es tev esmu nodarījis, ja tu uz mani dusmojies?
— Tu man neesi nodarījis neko, — atbildēja Arnis, nodūra galvu un tad klusi, gandrīz čukstus piebilda: — Tomēr norakstīt tu nedrīksti!
— Kāpēc? Kāpēc tieši es nedrīkstu un citi drīkst?
— Tu nedrīksti, nu.
— Bet ja nu es tomēr norakstīšu?
— Tad…
— Tad tu mani nosūdzēsi?
— Jā.
Savadnieks pasmaidīja.
— Vai tu kādreiz esi kādu nosūdzējis?
— Esmu.
Savādnieks nomērīja Arni ar neticīgu skatienu un atkal pasmaidīja.
Meloja! Viņš nekad nevienu nebija nosūdzējis un nedarīs to nemūžam. Zēnam šodien bija slikts garastāvoklis un viņš meklēja strīdu ar katru, kas pirmais pagadījās ceļā; tāpēc jau viņš bija sastrīdējies arī ar Murkšķi. Tā droši vien bija taisnība, kā jau viņš pirmīt nodomāja: ar Tali mājās apgājās slikti. Tādus sūdzētājus jau tūlīt varēja pazīt, bet Arnis pēc tāda neizskatījās. Nē, viņš nevienu nebija nekad nosūdzējis un arī nenosūdzēs turpmāk. Tagad viņš saprata Arni, bet pirms brītiņa bija gandrīz uz viņu sadusmojies. Un, kad Savādnieks bija nolicis kokli un savācis uz grīdas izbirušās konfektes, viņš uzlika roku Arnim uz pleca un smaidīdams teica:
— Tali, Tali, tu nemaz neesi tik ļauns, kā izliecies. Sākumā es tevi nesapratu, domāju, ka tu patiešām esi tāds. Bet tagad es redzu, ka — oho! … Nu, nāciet, puikas, — izlīgsim un . . . Re, arī Murkšķis jau lien no kakta laukā kā vēzis no alas pēc saulrieta un nemaz nav tik sapīcis kā tu. Nu!
Savādnieks pa pusei ar varu satvēra Arņa roku, spēcīgi pakratīja un bija priecīgs, ka strīds ir garām.
— Ak, šis iešot sūdzēties, — viņš iesaucās, acīm mirdzot, — tu mazais vardulēn! Nē, nē, nedusmojies — nevis ļauns, bet labs vardulēns; mazs un labs vardulēns tu esi! Vai ne?
Viņš satvēra Arni ap vidukli, saspieda, pacēla gaisā un dancoja starp gultām, cik vien labi to atļāva šaurā telpa.