Arnim bija atņemti visi ieroči.
Agrāk viņu atbruņoja Savādnieka lielais miers, tagad ļaunumu atgaiņāja labs vārds. Tali kļuva neveikli, ka viņš bija tik netaisnīgi izturējies pret savu skolas biedru un ka tas viņu tagad labināja kā mazu bērnu. Vienīgais mierinājums, kas viņam palika, bija apziņa, ka Savādniekam tomēr taisnība; Arnis gan piedraudēja, taču viņš nekad nebūtu nosūdzējis.
Priekšnamā kļuva dzirdamas balsis, durvis atvērās, un uz guļamistabas sliekšņa parādījās Tenisons. Viņš ieskatījās istabā, gari novilka «ahā» un atkal nozuda. Kad viņš pēc brītiņa parādījās no jauna, tam vienā rokā bija gabals kāpostu pīraga un otrā neliels sainis, ko uzsvieda uz savas gultas.
— A! Teukrieši arī klāt, — viņš teica. — Vistālākā novada vīri, bet, re, atnākuši pirmie.
— Tālā novada vīriem jāierodas agrāk, citādi vedējs netiek laikā atpakaļ, — atbildēja Savādnieks.
— Nūja, — Tenisons piekrita un apsēdās blakus Savādniekam, kurš jau bija pārtraucis deju ar Arni un, saņēmis kokli klēpī, sēdēja uz gultas malas. Arnis kaut ko skricelēja uz tāfeles un laiku pa laikam caur pieri paskatījās uz Kuslapu, kas jau bija piegājis pie loga un saviebies lūkojās laukā.
— Ir nu gan tev apetīte, — Savādnieks brīnījās, liegi glāstīdams kokles stīgas, — tikko nāc no mājām, bet jau atkal iestiprinies.
— Nu, pusdienas paēdu, bet pēc tam neesmu dabūjis ne kumosa uz zoba, un no tā brīža pagājis jau krietns laika sprīdis, — gausi atbildēja Tenisons. — Ar ēšanu ir slikti: veselu nedēļu grauz sausu barību — nav nekāda labuma. Ja varētu izvārīt zupu, tad cita lieta. Pavasarī būs atkal jāsāk soļot uz mājām, tā ir vislabāk. Es arī tagad ietu uz mājām, bet dažreiz ceļš ir tik aizputināts, ka tu, cilvēks, nobrienies līdz acīm, kamēr tiec uz skolu.
— Varbūt arī šeit var uzvārīt zupu. Nopirksim rīt mazu katliņu vai kastrolīti un sāksim vārīt. Ministrijas skolā mēs bieži vārījām rozīņu zupu.
— Rozīņu zupa? Kas tā tāda?
— Nu, kas tur liels? Uzvāri pienu, ieber rozīnes, uzvāri vēl mazliet — un gatavs. Ļoti garšīga.
— Un sāli arī ber klāt?
— Ko nu, kas tad rozīņu zupai liks klāt sāli. Tad jau kafijai un tējai arī jāliek sāls klāt.
— Nu, kafija un tēja ir pavisam kas cits. Tad jau tā rozīņu zupa tāda žurga vien ir un paēdis neviens netiek. Es tādu suslu nemaz negribu, man vislabāk garšo īsta kartupeļu vai kāpostu zupa. Tad piemet labi daudz sāls un piesit māgu, ka ne paelpot. Un rozīnes jau ir dārgas, kas tās spēj nopirkt.
Tā runādams, Tenisons iebāza mutē pēdējo pīrāga gabalu, noslaucīja zodu, kas viņam ēdot bija kļuvis spīdīgs, un brīdi sēdēja nekustīgs, pat acis nepamirkšķinādams. Tad paņēma Kuslapa tāfeli, vispirms nopētīja aploci, tad apdrupušo stūri un beigās atrada, ka uz tāfeles uzrakstītie skaitļi nav nekas cits kā rītdienas uzdevums rēķināšanā. Pēc īsām pārdomām viņš atnesa no klases savu tāfeli un stājās pie norakstīšanas. Savādnieks sāka skaļi smieties.
— Paskaties, — viņš teica Arnim, norādīdams uz Tenisonu,— paskaties, ko tur dara. Bet tu strīdies ar mani.
— Viņš drīkst, — Arnis atteica, cenzdamies izlikties dusmīgs, — viņš dažreiz izrēķina arī pats. Bet tu vienmēr noraksti. Šo uzdevumu var norakstīt visi, kas vien vēlas, jo paši jūs neviens ar to galā netiksiet, kaut vai sirmus matus dabūtu.
Tenisons pacēla galvu un uzmeta runātājam tik nevainīgu skatienu, it kā tas, ko viņš patlaban dara, būtu kas pilnīgi dabīgs un pats par sevi saprotams. Pēc dažiem mirkļiem, nākdams pie slēdziena, ka runa nav par viņu, Tenisons atkal pievērsās tāfelei un mierīgi rakstīja tālāk. Iestājās klusums, ko sevišķi svinīgu padarīja maigās kokles skaņas.
Tad pēkšņi no klases atskanēja briesmīga balss. Kāds pilnā rīklē kliedza:
— Pidriķ, Pidriķ, kur tu esi?
Kurš bija šis kliedzējs un kas tālāk notika, to mana kuslā un nemākulīgā spalva centīsies attēlot nākamajās lappusēs.
12.Blakus klases istaba kads kliedza
Blakus klases istaba kads kliedza:
— Pidriķ, Pidriķ, kur tu esi? Zēni izbijušies saskatījās. Sī balss viņiem šķita gan sveša, gan arī pazīstama. Savādnieks jau nolika kokli un piecēlās, lai ietu paskatīties, bet nu jau saucējs stāvēja durvīs. Tas nebija neviens cits kā viņu klases biedrs Jāzeps Totss.
— Jāzeps, pagāns! — iesaucās Savādnieks.
-— Kādu Pidriķi tu meklē?
— Parauj piķis to Pidriķi, — Totss atbildēja un streipuļodams tuvojās zēniem, — esmu šodien pilns kā mārks un slapjš kā žurka. Velns, vai zināt, puikas, tikko iegāzos Kiusnas strautā, ka noplunkšķēja vien.
Totss pacēla kāju un uzsita ar plaukstu pa mitro bikšu stilbu. Viņš tiešām bija izmircis un īsajā ceļā no Kiusnas uz Paunveri droši vien daudz ko piedzīvojis.
— Ko tu strautā meklēji, un kur tu tā piesūcies? — jautāja Savādnieks.
— Ek, ko nu melš! — Tenisons rūgti pasmīnēja.
Totss to nemaz neievēroja un, turēdams Savādnieku aiz svārku pogas, muldēja:
— Skaidrs, ka strautā, ķēms! Es jau tīšām tur ne- līdu. Iekritu iekšā un tūlīt ārā. Tikai nedomā, ka gāju tur peldēties; tik liels muļķis neesmu. Esmu piedzēries, tas tiesa, bet tāpēc jau nav jāiet slīcināties!
Totss grīļojās uz savām nedrošajām kājām, it kā viņš tūlīt varētu nogāzties gar zemi, spļāva, kur pagadījās, un glaudīja savas neesošās ūsas. Viņš runāja ar tik platu muti un lielīgi, ka siekalas šļācās Savādniekam sejā, Savu iekrišanu strautā viņš attēloja šādi.-
— Eju, velns, — viņš iesāka, — uz mājām no KTra kristībām, pilns kā plosts, un domāju, kur, velns, varētu dabūt kādu dūmu. Redzu, man pa priekšu pa grāvi soļo kāds vīrs un pīpē.