— Vīrs, grāvī?
— Grāvī, nūja, ka grāvī. Nu, velns parāvis, es jau nesākšu tev melot. Tu, Savādniek, esi prātīgs cilvēks. Tātad es eju un redzu, ka pa grāvi tenterē viens vīrs.
— Un pīpē?
— Un pīpē, kā tad. «Nu,» es nodomāju, «varbūt pacienās arī mani, 'vajag tikai šo panākt un palūgt!» Panāku — Lible, sātans. Padodu labdienu un, un … noprasu, kāpēc šis staigā pa grāvi, vai tad uz ceļa trūkst vietas. «Uz ceļa vietas diezgan,» šis atbild. «Redzu, tu arī piemeties tāpat kā es. Uz ceļa vietas diezgan, jā, vietas pietiek visur, tomēr pa grāvi ir laba iešana. Pieturies ar rokām pie grāvja malām un soļo kā dažkārt īsts vīrs, sak, nav jābaidās ne no paklupšanas, nekā.» «Tiesa gan,» es piekrītu un arī ierāpjos grāvī, «abi esam pilnā — iesim reizē!»
— Un tad gājāt abi pa grāvi?
— Protams, pa grāvi. Zini, pa grāvi ir ellīgi laba staigāšana. Lible stūrē pa priekšu kā tāds liels bruņu kuģis, velns, un es kā mazs tralerītis nopakaļ. Palūdzu dūmu. Lible iedod un uguni arī. Nāvīgi prātīgs vecis šis Lible! Nu un tā mēs ejam, ejam taisnā ceļā uz Paun- veri, te pēkšņi — plunkš! — Lible pazūd.
— Ko tu saki, kur tad viņš palika?
Totsa stāsts kļuva aizvien interesantāks. Tajā, grauzdami grifeles, vērīgi ieklausījās arī Tali un Tenisons. Pat Kuslaps atgāja no loga, atsēdās kaut kur uz gultas malas tālāk no citiem un vēroja Totsa kājas.
— Kur šis palika, tur jau ir tas āķis, kur šis palika, — Totss turpināja. — Pēkšņi — plunkš! — un vīrs pazudis. Bija vīrs, bet nav vairs vīra. Ej nu uzmeklē!
— Ka noplunkšķēja, to jau tu stāstīji, bet kur tad viņš īsti palika? Lible taču nenozuda uz visiem laikiem? Vēlāk kaut kur atradās?
— Atradās jau atradās, ķēms, kā gan šis neatradīsies: es divas reizes palīdu zem ledus, kamēr izvilku ārā.
— Zem ledus? Kā tad tā?
— Nūja, zem ledus. Vai tad tu nezini, kas ir ledus?
— Pagaidi, pagaidi, jūs taču bijāt grāvi, kā tad jūs pakļuvāt zem ledus?
— Totss melo, — Tenisons secināja un sāka atkal rakstīt.
— Ak tā, Totss melojot! Ko tad es tev esmu samelojis? Ļauj vispirms izstāstīt, tad jaucies starpā. Ja netici, paprasi Liblem.
Tenisona iejaukšanās Totsu, likās, ļoti aizvainoja, Totss uzmeta lūpu, taču tas nepavisam netraucēja viņam turpināt savu stāstu.
— Grāvī, nūja; grāvī mēs bijām abi, tiesa kas tiesa, — Totss paskaidroja un nejauši uzspļāva uz Tenisona zābaka. — Kā tad, ka bijām grāvi, kas tad to noliedz. Mēs bijām grāvī, bet. ..
— Labāk sēdi mierīgi savā gultā, nedīdies un ne apspļauj citu zābakus. Tu jau nemaz neesi tik piedzēries, kā izliecies, — Tenisons rājās un ar otru kāju noberzēja zābaku.
— Ahā! Izdzer tu, izdzer tu tik daudz vīna kā es šodien, tad … Abi ar Ķīru izlakām pudeli par diviem rubļiem, ko domā! Ķēms, ja tu izdzertu tik daudz vīna, tu jau sen būtu beigts. Bet redzi, es vēl dzīvoju. Kāds tur brīnums, ja esmu nedrošs uz kājām; dažs cits manā vietā jau būtu gar zemi un turpat arī paliktu.
— Ja jau jūs dzērāt ar Ķīru, tad Kīrs tagad ir miris, — zobojās Tenisons un pasmaidīja par savu atjautību.
— Gatavais ķēms, kāpēc tad lai šis būtu miris, — Totss atteica. — Bet varbūt pa šo laiku būs nomiris, ko var zināt. Kad es aizgāju, viņš palika augšpēdu guļot aiz mājas. Kad aizgāju projām, viņš vēl elpoja, bet, ko viņš dara tagad, to es nezinu. Varbūt jau izlaidis garu.
— Kur? Aiz kādas mājas viņš palika guļot?
— Aiz viņu pašu mājas, nu. Viņiem šodien kristības. Nudien, tā vien liekas, ka būs beigts, jo, kad es gāju projām, tad … tad viņš sāka vemt asiņainas putas. Jā.
— Nu tu gan melo! — iesaucās Savādnieks. — Tev jau visas lietas vemj asiņainas putas; vakar tu apgalvoji, ka miroņkauls izgrūdis asiņainas putas, šodien jau Kīrs, bet rīt visi sētas mieti sāks spļaut asiņainas putas. Vai arī Kīrs nespārdījās un nebrēca: «Miroņkauls! Miroņkauls!»
— Miroņkauls, miroņkauls! — Totss mēdījās. — Kīrs nav nekāds miroņkauls, ka viņam jābrēc. Tāds kā muļķis; es jau nu gan nesākšu tev melot. Pats esi prātīgs puisis.
— Nu labi, labi, lai nu bija kā bija, bet pasaki — kur palika Lible? Plunkš! — bija un pazuda, bet tālāk? Ak jā, tu tak palīdi divas reizes zem ledus, jā, un viņu izvilki, bet pasaki taču — kā jūs pēkšņi nokļuvāt zem ledus un kas tas bija par ledu? Jūs tomēr bijāt grāvī?
— Nūja, ka grāvī, bet mēs tur nestāvējām uz vietas. Mēs gājām uz priekšu. Pilnā kā zeķes, kādi mēs bijām, paši nesapratām, kurp ejam un ko darām. Tikai tad, kad Lible iekrita, es aptvēru, ka esam pie Kiusnas tilta. Nūja, pie tilta ūdens nav aizsalis un Lible tur — plunkš! — iekšā.
— Un tu viņam pakaļ zem ledus?
— Nūja, ķēms, es jau nevarēju viņu tur atstāt uz visiem laikiem. Domāju gan, velns, ka … Tomēr izvilku. Divas reizes palīdu zem ledus, bet izvilku. Kaut tevi jupis! Strauts pie tilta ir briesmīgi dziļš, it kā pavisam bez dibena.
— Brīnums, kā gan tu pats paliki sauss, ja tu divas reizes biji palīdis zem ledus? Tikai viena bikšu stara slapja, visur citur ir sauss.
Savādnieks aptaustīja Totsa apģērbu. Atskaitot bikšu stilbu, tas tiešām bija sauss.
— Ķēms, cik ilgi tad es tur biju: žvikt — iekšā, žvikt — ārā un . .. Manas drēbes tik viegli vis nesamirkst, kā tu iedomājies. Tā ir tāda stingra drēbe, kas … Nē, nu ko tu smejies, es jau tev nesākšu melot; ja netici, vari pajautāt Liblem.
Totss bija tik ļoti aizrāvies ar stāstīšanu, ka pilnīgi aizmirsa savu reibumu un mierīgi stāvēja uz vietas.
Viņa kājas, acīm redzot, nemaz nebija tik nedrošas, ka būtu jāstreipuļo.
— Stingra drēbe, stingra drēbe, — Savādnieks turpināja, — bet kāpēc tad bikšu stilbs tomēr izmirka?