— Saki — ko lai es ar tevi iesāku? — ķesteris atkārtoja. — Padomā jel par savu šodienas nedarbu. Tu spēlē gramofonu kristīšanas laikā un izjauc svēto ceremoniju. Tu taču zini, ko nozīmē kristības? Jeb varbūt tu nezini? Nē, tu visu zini un saproti, kas labs un kas ļauns, bet tu negribi atmest savu bezdievīgo dzīvi un uzvesties tā, kā tevi māca. Ko lai es ar tevi iesāku? Redzi, tu klusē, tu nezini, ko atbildēt. Jā … arī es pats neprotu atbildēt uz šo jautājumu. Bet es mēģināšu to pārdomāt un nākt pie kāda slēdziena. Rītdien tu to uzzināsi.
Viņš atlaida Totsu vaļā un pievērsās pārējiem.
— Nu, un jūs… — viņš teica, — jūs jau arī esat klāt. Tu, Savādniek, kā redzu, vairāk spēlē kokli nekā mācies un tāpat niekodamies pavadi dieniņu. Tenison … Ahā, rēķini, rēķini … Un Tali? Atnāci apciemot draugus? Nu, ciemojies, ciemojies. Tu, Kuslap, labāk ņem grāmatu un mācies: pats zini, cik tev vājas zināšanas krievu valodā.
Var jau arī reizēm papļāpāt, ja atliek laika; var arī uzspēlēt kokli — katrā ziņā tas ir labāks laika kavēklis, nekā augām dienām domāt tikai par nerātnībām, kā to dara Totss, bet lai viņš nekad neaizmirst: katrai lietai ir savs laiks.
Tikko ķesteris bija paspējis aiziet un durvis aiz viņa aizvērušās, Totss žigli vien iznāca no kakta un, rokām plātīdamies stāstīja:
— Ak tu nelabais, kas to varēja iedomāties, ka viņš nāks uz guļamistabu. Es būtu laidies lapās. Nieki, gramofona spēlēšana vēl nebija nekas, būtu viņš to zinājis, ka mēs ar Ķīru iztempām vīna pudeli, saplēsām vairākas recekļa bļodas un piedzērāmies. Diezin ko tad viņš sacītu! Piķis parauj, es no viņa garās runas neko vairāk neatceros kā tikai to, ka es negādājot par savu dvēseli. Saki man, Savādniek, — kā lai es gādāju par savu dvēseli? Un kur tāda dvēsele vispār ir? Vai tu zini, kā jākopj dvēsele?
— Iever dvēseli diegā un uzkar kaklā.
13.Kā redzat, man ir gadījies vairāk stāstīt par bērnu neveiksmēm
Kā redzat, man ir gadījies vairāk stāstīt par bērnu neveiksmēm nekā par viņu derīgajiem darbiem. Kas gan ir visa dzīve, ja ne bezgalīga neveiksmju virkne, un vai katra diena nav tikai viens posms šajā nebeidzamajā virknē? Laimīgs, kas neļauj tai sasaistīt sevi važās.
Viens šāds posms ir nākošā diena, kas sekoja jau aprakstītajiem notikumiem.
Patiesībā šī pirmdiena nemaz neiesākās slikti, bet pakāpeniski viss tik ļoti sarežģījās, ka gribot negribot radās jautājums: kā pārziņā šodien bija nodoti cilvēku likteņi? Kas tos vadīja?
Tas nemaz nebija slikti, ka Totss tika cauri ar nelielu sodu; no rīta, nākdams uz skolu, viņš bija sagatavojies uz daudz ko ļaunāku. Brīvstundu laikā ķesteris bija pārdevis cūku, un, jādomā, izdevīgā vienošanās ar tirgotāju iepriecināja viņa sirdi un uzlaboja garastāvokli. Katrā ziņā Totss ar šādu iznākumu bija ļoti apmierināts, vēl vairāk, Totss bija laimīgs, jo viņa vislielākās rūpes bija noveltas no pleciem.
Rēķināšanas stundā Totss nevarēja atrast savu tāfeli, visa meklēšana un iztaujāšana bija veltīga; bet tā jau nebija nekāda nelaime; kad viņš beidzot to uzgāja guļamistabā un aplūkoja tuvāk, tad izrādījās, ka labi ļaudis bija uz tās izrēķinājuši šīsdienas uzdevumu. Kā vēlāk noskaidrojās, rakstītājs esot Arnis, kurš vakar bija klasē paņēmis kādu tāfeli.
Totsam pret to nebija nekādu iebildumu; lai ņem droši viņa tāfeli. Lai ņem vēl citreiz arī. Lai ņem vienmēr, kad vien vajag. Taču ar to arī izbeidzās šīsdienas labākā daļa. Ļaunākā sākās tā: pēc rēķināšanas stundas Totss ar četriem vai pieciem zēniem izgāja pagalmā un mācīja tos skaitīt no viena līdz desmit. Viņš sacīja: vienele, otrele, žipatele, datele, daš ist kūkum, dabūs desmit.
Totss pats gāja pa priekšu, viņam blakus un nopakaļ soļoja mācekļi un pusčukstus atkārtoja noslēpumainos vārdus:
«Vienele, otrele, žipatele, datele, das ist kūkum, da- būš desmit.»
Ja daži vērīgākie tika ar šo uzdevumu galā, meistars nosauca jaunu formulu, proti:
— Kvinta — rinta — punta — enta — paraventa — vazilinga, suski tavāra, ass — sarapilla — jasi — kar- liter — jona, ainu kukrileijoni.
Tas bija ciets rieksts. Zēni mācījās tā, ka vai acis sprāga no pieres laukā, bet brīnumainie vārdi neparko negribēja palikt atmiņā.
— Ko šie vārdi nozīmē? — kāds iejautājās.
— Ha! — Totss atteica un nolūkojās pār plecu uz runātāju. — Izrunā šos vārdus vecā gada vakarā pulksten divpadsmitos, gan tu redzēsi, ko tie nozīmē.
— Ko tad tie nozīmē?
— Ko nozīmē, ko nozīmē … Kaut ko jau nozīmē, ne jau veltīgi es tos iemācījos no galvas.
— Nu?
— Ja tu veca gada vakara noskaitīsi šos vārdus, tad kāds atnāks.
— Kas?
— Kāds . . . tāds … ar pakaviem … Musu kalps reiz noskaitījis. Aizgājis viens pats uz pirti un noskaitījis.
— Tālāk?
— Kas par «tālāk». Bija atnācis, nu.
— Kāds šis izskatījās?
— Kāds … Spalvām apaudzis. Viscaur sprogains kā aita. Un melns. Sākumā noslēpies kaktā un kladzinājis kā vista: tā-tā, tā … Kalps nodomājis, sak: velns sazin, kur te gadījusies vista. Bet, kad šis izlīdis no kakta, kalpam elpa ciet gan.
— Kāpēc?
— Kāpēc. . Nobijies, nu. Kā izsprucis no pirts laukā, ta uz mājām! Kad puisis atskatījies, tad šis, tas spalvainais, stāvējis pirts durvīs un acis kvēlojušas kā ogles. Ķēmi tādi, vai jūs domājat, ka tas kāds joks, ja tāds atnāk. Bet es . . . citreiz es iešu pats … paskatīties …
— Tu iesi?
— Skaidrs, ka iešu. Jūs, ķēmi, varbūt domājat, ka es baidos, vai? Nūja, ar plikām rokām, protams, neiešu, tāds muļķis jau neesmu, bet, kad es paņemšu līdzi savu pērkongrāvēju, tad gan iešu. Oho, es to pielādēšu ar sudraba lodi, lai tad šis nāk vien. Ķā bliezīšu vienreiz virsū, tā būs gar zemi kā likts. Kladzini tad vēl «tā-tā-tā»!