—- Vai tad drīkst iet tikai pa vienam?
— Protams, pa vienam, ķēms! Divi kopā nedrīkst.
— Bet, ja aizies divi, ko tad viņš darīs?
— Tad … Varbūt tāpat paglūnēs pa sienas spraugu, bet ārā līst, man domāt, neuzdrošināsies.
— Un kalps esot šo redzējis?
—- Skaidrs, ka redzējis, nu. Puisis pēc tam vairākas dienas slimojis. Un, kad drusku satumsrs, nav vairs uzdrošinājies rādīties pirts tuvumā, sit kaut vai nost.
— Jūsu kalpu vienmēr piemeklē visādas likstas, — noteica kāds neticīgs klausītājs, — rudenī stāstīji, ka viņam čūska apvijusies ap kaklu, tagad atkal šim bijušas darīšanas ar velnu . . . Kas viņš tāds ir?
— Ir viens tāds virs no Merknas.
Kad atskanēja zvans un augstāk minētās personas gribēja doties uz klasi, pēkšņi kā no zemes izlīda ķesteris un nostājās tiem ceļā. Visi satrūkās.
— Tūlīt pasakiet, ko tas Totss jums mācīja, — viņš uzkliedza. — Droši vien kādu muļķīgu dziesmu vai rupjības.
— Nav tiesa, nav tiesa, — Totss aizstāvējās.
— Ciet klusu! — ķesteris vēlreiz uzbrēca un uzsita ar kāju tik spēcīgi pa grīdu, ka Totsa sirds ieslīdēja zābakā un caur saplīsušo bikšu staru metās projām no sava saimnieka.
— Pasaki tu, Semer!
— Vienele, otrele, žipatele … — Semers stostījās.
— Mierā! Kas tā par muldēšanu?
— Es nezinu, Totss iemācīja.
— Nūja, un tu visas šīs muļķības tūlīt iekal galvā. Labāk iemācies baušļus un bībelstāstus, cilvēkbērns! Tos tu nekad nezini. Un tu, — ķesteris pievērsās Totsam, — ja tu man vēlreiz šodien rādīsies acīs, tad sargi savu ādu! Mūsu sastapšanās būs briesmīga; pielūko, lai tas nenotiktu. Neaizmirsti, tu te stāvi uz naža asmens. Vēl viens pārkāpums, kā vakar, un tu no šejienes izlidosi uz visiem laikiem. Marš, klasē!
Pēdējos vārdus Totss vairs neļāva sev atkārtot.
Šis starpgadījums nepavisam netraucēja Totsu nākamajā starpbrīdī iesaistīties jaunā sazvērestībā.
Pāris lielāku zēnu pavadībā viņš iznāca pagalmā un nekavējoties ķērās pie kāda svarīga pasākuma.
Ķestera ragavas, kas gulēja apgāztas pagalmā pie žoga, izvilka sētsvidu; visi trīs melnie kapteiņi, kā Totss bija paguvis pārdēvēt pats sevi un savus biedrus, uzsēdās uz ragavām un ar milzīgu ātrumu drāzās no kalna lejā. Ragavas apstājās tikai pāri upei uz skolas tīruma. Tikai tad, kad braucēji paskatījās atpakaļ, viņi ieraudzīja, cik garu ceļu bija nobraukuši. Tas patika visiem. Ragavas no jauna uzvilka kalnā, no jauna traucās drosminieki no kalna lejā un jūsmoja par lielisko braucienu.
Te pēkšņi uzradās ienaidnieks. Sākumā no skolas iznāca tikai viens zēns, pēc tam otrs, tad trešais … Ceturtais pasauca piekto, piektais gāja un pasauca visu klasi, lai nākot skatīties, kā vilciens drāzīsies no kalna lejā. Drīz pēc tam skolas pagalms bija stāvgrūdām pilns ar zēniem. Braucēji patlaban atgriezās no trešā reisa un grasījās atkārtot vēl ceturto tajā pašā sastāvā, bet negaidītie ciemiņi jau bija klāt: pēc dažiem acumirkļiem uz ragavām mudžēja augsta, kustīga puiku kaudze. Pašā apakšā stenēja Totss un kliedza, ja zēni tūlīt nelaidīšot vaļā, tad viņa kājas stilbs pārlūzīšot kā pātagas kāts. Tam, protams, neviens nepiegrieza vērību, un zēni nedomāja Totsu atbrīvot; vienīgi Savādnieks zobgalīgi noprasīja:
— Kā tad šis lūzīs, šķērsām vai gareniski?
Tajā pašā acumirklī kāds pastūma ragavas.
Vēlāk mazais Lēsta, kurš vienīgais bija palicis skatītājos, attēloja braucienu šādiem vārdiem:
— Ak kungs un dievs, kad Kesamā iestūma ragavas, tās aizlaidās kā vējš! Sā,kumā joņoja palēkdamās, pa- lēkdamās vien, bet, kad nonāca pie upes, tad mazliet pasitās sāņus un ar tādu sparu iedrāzās bērzā, ka viss kalns nodunēja. Šķērskoks brīkšķēdams pārlūza, visi briesmīgi kliedza, bet pie upes mudžēja zēnu, ka melns, viens bija ar galvu sniegā, otrs rāpoja pa ledu, un visi brēca — ai, ai, ai, ai! Sākumā domāju, ka tagad tie nomirs, un briesmīgi nobijos, bet, kad parādījās ķesteris, tad šie tūlīt atdzīvojās un skrēja pa kalnu augšā. Es iegāju klasē un teicu Arnim, ka, vai, dieviņ, tagad nu gan viņi dabūs.
Un dabūja arī. Un ne jau tikai no ķestera. Daudzus bija sodījis pats liktenis.
Savādniekam, viņa vārdiem runājot, pa degunu tecēja asinis kā vīns no mucas; Kesamā virs uzacs bija liels, sarkans puns; Tomingam ceļgalā nobrāzta āda, un Totss vaidēja, ka viņš tūlīt miršot. Viņam pie potītes bija mazliet ieskrambāta āda.
Bet ķesteris apstājās upmalā, ilgi kaut ko domāja un prātoja un klīda ap savām salauztajām ragavām kā spoks ap sagruvušām pilsdrupām.
14.Nākamajā stundā pēc «vilciena» skolā ieradās Kīrs
Nākamajā stundā pēc «vilciena» skolā ieradās Kīrs. Viņš izskatījās bāls un daudz pārcietis. Kīrs staigāja jocīgi — iešķībi kā suns.
Totss būtu atdevis nezin ko, lai varētu ar Ķīru tūlīt aprunāties pēc tik piedzīvojumu bagātas dienas kā vakar, viņam bija tik daudz Kīram ko stāstīt, tik daudz ko Kīram jautāt, ka viņš nespēja sagaidīt stundas beigas. Totss uzzīmēja uz papīra pudeli, uzrakstīja uz tā «Lati pats», pasvieda Kīram zem deguna un skatījās, ko Kīrs darīs, kad būs saņēmis sūtījumu. Kīrs apskatīja papīru, saviebās, nožāvājās un sāka jocīgi tusnīt kā pārēdies runcis.
— Lūdzu . . . lūdzu, es gribu ārā, — viņš iesaucās un, nesagaidījis skolotāja atbildi, izskrēja priekšnamā. Totss klusi spurdza un sēdēja kā uz kvēlojošām oglēm. Tagad, tagad … Ja tagad varētu tikt ārā!